Ātri, kvalitatīvi un droši

PastnieceMūsu rajonā ir piecas jaunas automašīnas motorizētai pasta piegādei, līdz gadumijai tiekot gaidītas vēl piecas. Pastniece Silvija Korsaka ir viena no tām laimīgajām, kura pastu tagad izvadā ar jauno “Renault Kango”, kuru jau paguvusi labi iepazīt un vērtē atzinīgi: “Automašīna ļoti ērta un labi piemērota pastnieka darbam. Plašs salons, liela bagāžas telpa, kurā var pārvadāt pat lielizmēra pakas. Tajā viegli iekāpt un tikpat viegli izkāpt, kas mūsu darbā ir ļoti svarīgi. “Renault Kango” ir viegli vadāma un tai laba caurgājamība, ko nodrošina riteņu piedziņas formula 4x4. Bez problēmām izbraucu visur, kur vajag.”

Silvija savulaik mācījusies par pavāri, desmit gadus nostrādājusi specialitātē Krāslavas sabiedriskās ēdināšanas sektorā, neilgu laiku arī Robežnieku ēdnīcā. Kad ģimenē sāka dzimt bērni, Silvija pārtapa par mājsaimnieci, līdz 2001. gada aprīlī sāka strādāt par pastnieci Robežniekos. Pastā nokļuva, pateicoties tam, ka draudzenes pateica priekšā — ir brīva darbavieta.

“Pirmajās dienās ļoti uztraucos, pat baidījos, vai visu spēšu izdarīt, jo daudzus cilvēkus nepazinu, atceras Silvija. ”Sākumā pasts man darba vajadzībām piešķīra pagasta pašvaldības sarūpēto velosipēdu. Lai gan pārvietojoties tas nebija slikts, tomēr es ļoti nomocījos, jo patiesībā tas velosipēds nebija īsti piemērots past-nieka darbam. Vienmēr bija jāmeklē, kur to piesliet, jādomā, kā uzlikt un nostiprināt pastu, lielās slodzes dēļ velosipēds bojājās. Kad pasta gaitenī ieraudzīju dzelteno Latvijas pasta velo-sipēdu, es palūdzu vietējai priekš-niecei atļauju braukt ar to. Ļoti iepatikās, tam bija ietilpīgs bagāžnieks, kur varēja ērti ielikt somu, kādu paku. Šīm velosipēdam jau bija kājiņa, vairs nebija jādomā, kur to piesliet. Ja kas salūza, ātri centralizēti saremontēja. Pēc tam arī citiem pastniekiem iedalīja pa tādam velosipēdam.”

Silvija nekad neskaitīja, cik kilometrus dienā bija jāpārvar, izvadājot pastu. Pietiekami daudz, jo bija jāizvadā ne tikai avīzes un žurnāli, bet arī dažādas vēstules, kuru apjoms tomēr sāka pieaugt katru gadu. Tagad vēstuļu ir ļoti daudz, galvenokārt — dažādu iestāžu sūtītā korespondence zemniekiem, uzņēmējiem, iedzīvotājiem. Pieaug arī laikrakstu un žurnālu skaits, ir daudz paku, jo lauku iedzīvotāji aktīvi izmanto iespēju pasūtīt preces katalogos. Agrāk Robežniekos bija trīs iecirkņi, kurus apkalpoja trīs pastnieki. Tagad — viens, to apkalpo Silvija, kura dzīvo Robežniekos, bet skaitās tagad pie Indras pasta nodaļas.

Silvija: “Kad izšķīrās, kurš pastnieks veiks motorizēto pasta piegādi, mana vienīgā priekšrocība bija vadītājas tiesības — abām kolēģēm tādu nebija. Arī autovadīšanas pieredze man ir pietiekami liela, lai es droši varētu uzņemties motorizēto piegādi. Autovadītājas stāžs — kopš 1992. gada jūlija. Pirmā automašīna bija žigulis, arī otrā — žigulis. Pēc tam — “Opel Kadett”, kuru vadu arī tagad, bet darbā braucu ar “Renault Kango”. Vai viena varu paspēt apkalpot trīs iecirkņus? Man ir jāpaspēj, kā gan citādi! Iedzīvotāji taču gaida pastu laikus. Uz velosipēda pakas piegādāt nevarēja, bet tagad vedu arī pakas: ir mums tāds pakalpojums — paku piegāde mājās. Vairs nav obligāti jāiet uz pastu un pašam jānes paka mājās. Ja cilvēks grib, viņš, protams, var to darīt, bet var arī par nelielu maksu pasūtīt pakas piegādi mājas.”

Šodien Silvija ar mašīnu tiek visur, problēmu nav. Bet kā būs tad, kad uzkritīs sniegs, kad aizputinās ceļus? “Dzīvosim — redzēsim”, skan viņas atbilde. Pagaidām ir novērots, ka katru gadu ceļus tīra labāk. Silvija pārliecināta, ka Robežnieku pagasta pašvaldība arī ir ieinteresēta, lai pagasta ļaudis ne vien pastu saņem laikus, bet arī paši var izbraukt no savām mājām, un noteikti rūpēsies par saviem ceļiem arī turpmāk.

Lai cik ievērojami ir uzlabojušies darba apstākļi mammai, visticamāk, ka neviens no Silvijas bērniem neizvēlēsies nenoliedzami sūro pastnieka maizi. Vecākais dēls Oļģerts, kuram apritējuši 22 gadi, nākamgad pabeigs studijas Baltijas krievu institūtā — būs jurists. Pašreiz palīdz tēvam saimniecībā, kas nav ne liela, ne maza: trīs govis, divas palielas teles, plus mazākas, aitas, sivēni. Pēc jaunā gada Oļģertam prakse, kas mūsdienu studentiem būtībā ir liela problēma. Ja agrāk bija norīkojums un rajons veica sadali, tad tagad katram pašam jādomā. Vidējam — Rihardam — ir 18 gadu. Viņš jau pametis vecāku ligzdiņu: strādā Tukuma rajonā pie saimnieka, apgūst mūsdienu tehniku. Korsaka radiniekiem vajadzēja apzinīgu palīgu, un Rihards tāds ir. Jaunākais bērns ģimenē ir meita Inga, kura pagaidām vēl mācās skolā — Krāslavas ģimnāzijas 11. klasē.

Juris ROGA