Magdalēna Vjatere: “Nedrīkst sevi norakstīt!”

Vjateres kundzes bērnības atmiņas ir skaudras, invaliditāti viņa ieguva, vēl būdama mātes klēpī: “Bija karš, vecāki strādāja uz lauka. Netālu sprāga šāviņš, mammu ar trieciena vilni izsvieda no ratiem ārā. Trešā dienā viņai sākās dzemdības, es un māsa piedzimām pirms laika, septiņu mēnešu vecumā. Bijām ļoti vārgi bērni. Ja par manu dvīņu māsu Mariju ārsti vecākiem sacīja, ka viņa varbūt dzīvos, tad par mani nešaubījās: ”Šī meitene nedzīvos.” Es piedzimu bez jebkādām dzīvības pazīmēm, ar traumētu kreiso roku. Pirkstu nogrieza, jo tas bija izsists no vietas un vienkārši karājās. Tomēr liktenis bija labvēlīgs mums abām, arī es izķepurojos.

Mātes pienu es neesmu nobaudījusi, jo biju tik vārga, ka pat krūti neņēmu. Ēdināja mani tikai ar govs pienu. Izaudzināja mani faktiski vecmāmiņa. Visus bērnības gadus ļoti bieži slimoju, vienkārši man nebija stipras veselības. Paaugos, pamazām pieņēmos spēkā un jaunībā jau jutu sevī kaut kādu enerģiju. Es ļoti labi mācījos, biju apdāvināta. Lai gan veselības dēļ kavēju daudz stundu, trijnieku (tajā laikā skolēnu zināšanas vērtēja piecu baļļu sistēmā) praktiski man nebija. Es kaut kā visu ļoti ātri apguvu, citi pat veselie audzēkņi to tā nespēja.”

Mana sarunbiedre gājusi parastā skolā kopā ar veseliem bērniem. Skolā ļoti patika matemātika, fizika, literatūra, arī vēsture. Šie priekšmeti noderēja dzīvē. Ja citiem klasesbiedriem šķita, ka matemātika ļoti smags priekšmets, Magdalēna rēķināja galvā. Arī šodien viņa reti ņem rokās kalkulatoru, visu skaita galvā.
Pabeidza Skaistas pamatskolu, pēc tam — Dagdas Lauksaimniecības tehnikumu, kas tolaik bāzējās Konstantinovā. Pēc tam ieguva agronomes diplomu, bet gandrīz visu savu darba mūžu nostrādāja par zootehniķi. Kāpēc tieši par zootehniķi? Izrādās, Magdalēnai jau bērnībā un jaunībā ļoti patika dzīvā radība: suņi, kaķi, lopiņi. Daudz vairāk nekā zemes darbi. Vienpadsmit gadus viņa nostrādāja “Iskrā”, 16 gadus “Brīvībā”. Te viņu pievarēja veselības problēmas — kļuva ļoti slikti ar sirdi. Saslima ne pa jokam, Magdalēnai noformēja invaliditāti — iedeva 2. grupu. Tagad sirmā kundze ir vecuma pensijā.

Pasākumā invalīdiem Magdalēna atklāja, ka jaunībā viņa ļoti kautrējusies pateikt līdzcilvēkiem par fiziskajiem defektiem — viena roka bijusi īsāka un tievāka, bija zaudēts viens pirksts. Skolas gados viņa skaisti dziedājusi un bijusi laba dejotāja, arī pielūdzēju nav trūcis, bet līdzko viņi ieraudzīja Magdalēnas roku — visi projām bija. Tomēr liktenis viņu saveda kopā ar Konstantīnu.

“Ar vīru nodzīvojām gandrīz 30 gadus, līdz nāve mūs izšķīra,” stāsta Magdalēna. “Viņš aizgāja agri, pieveica plaušu vēzis. Iepazinos ar savu izredzēto sovhozā “Iskra”, Konstantīns nāca no lielas ģimenes. Ļoti atsaucīgs, ļoti izpalīdzīgs, saprotošs cilvēks. Arī vīramāte izrādījās ļoti laba sieviete. Tagad jau 10 gadus esmu viena, bērnu mums nebija.”

Stāstot par savu slimošanu, Magdalēna atklāj, ka ir izslimojusi pat tuberkulozi. Dzīvē bijuši dažādi posmi, reiz veselu gadu nācās pavadīt slimnīcā. Tomēr oficiālā medicīna viņai līdzējusi mazāk nekā zāļu tējiņas. Ar gadiem sieviete ir iepazinusi un sevis ārstēšanā lieto tautas medicīnas līdzekļus. Lieta tāda, ka viņas organisms nepanes daudzus medikamentus, pat dimedrolu viņa nekad nav varējusi lietot.

“Es pazīstu ļoti daudz ārstniecisku augu, zinu zāļu tēju receptes,” turpina Magdalēna. “Tā es dzīvoju, no visām slimībām esmu kūlusies pati, kā mācēju. Divas dienas mēnesī es badojos, šodien, piemēram, man ir badošanās diena — dzeru tikai ūdeni. Starp citu, kādreiz gribēju kļūt par medmāsu, bet skolā mani neuzņēma traumētās rokas dēļ. Bet tagad es uzskatu, ka mūsu tradicionālā medicīna ir zemā līmenī. Tā var tikai dzēst ugunsgrēku, bet izārstēt...”

Visus darba mūža gadus Magdalēna jutusies kā pilnvērtīgs cilvēks, nevis invalīds. Sabiedrības attieksme pret viņu bijusi visnotaļ pozitīva. Sarunbiedre uzskata, ka par to jāpateicas viņas mākai komunicēt ar ļaudīm, viņa ir sabiedriska, prot uzklausīt otru cilvēku, cenšas visiem palīdzēt. Kādu izdzīvošanas recepti sirmā kundze ieteiktu gados jauniem cilvēkiem, kas ir invalīdi un ir sevi norakstījuši?

M. Vjatere: “Vajag apzināties to, ka katrs cilvēks ir vajadzīgs sabiedrībai. Vispār slims cilvēks citiem ir brīdinājums, ka arī tu tāds vari būt. Tā ir kā mācība. Šodien mēs esam dzīvespriecīgi, veseli, taču neviens no mums nezina to, kādi varam būt rīt vai parīt? Invalīds ir vajadzīgs, lai sabiedrība nekļūst pašpārliecināta, nenodara sev lielāku ļaunumu. Bet invalīdiem ir jābūt aktīviem, viņi nedrīkst ierauties savā čaulā un raudāt, ka viņi nevienam nav vajadzīgi.

Lai justos vajadzīgs, pirmām kārtām vajag darbu, vajag strādāt. Nedrīkst sevi norakstīt ne jaunībā, ne vecumdienās — man ir 64 gadi, un jūtu, ka arī vecs cilvēks ir vajadzīgs. Vienmēr vajag atrast sev kādu nodarbi. Man ļoti garas šķiet svētku dienas — tādas, kā nevajadzīgas, jo tad man nav ko darīt. Bet darba dienās es jūtos daudz labāk, jo man ir visādas nodarbības. Vasarā es ļoti bieži braucu uz mežu ogot, sēņot, vācu ārstniecības augus. Daru visu, lai tikai nesēdētu mājās. Sēdēšana četrās sienās krīt uz nerviem. Televizoru es varu paskatīties, kad kādu koncertu pārraida, jo lielākā daļa citu raidījumu man nepatīk, arī filmas. Ļoti patīk mūzika, ne jau tagadējā, bet gan klasiskā un garīgā mūzika, kas harmonizē cilvēku. Tas ļoti palīdz.

Faktiski katru dienu es eju uz Dagdas baznīcu lūgt Dievu, klausīties labu ērģeļu mūziku. Reti kurā dienā neaizeju. Esmu ļoti ticīgs cilvēks, jo ticība mani vada visu manu dzīvi. Es uzticos tam, ko Dievs man dos, tas arī būs. Es visu pieņemu ar prieku, arī bēdas, jo tās māca, kā neiekulties lielākās nepatikšanās. Tā ir vislielākā mācība.”
Vjateres kundze ir ļoti pateicīga Dagdas invalīdu brālības “Nema” valdes priekšsēdētājai Mārītei Zariņai par to, ka viņa cenšas izraut invalīdus no četrām sienām, ierādīt viņiem noderīgu vietu sabiedrībā. Magdalēna vēl nav iestājusies brālībā, bet noteikti to darīs. Pat jau izdomājusi, kāds varētu būt viņas devums brālības biedriem: “Invalīdi ļoti daudz lieto medikamentu, es varētu viņus iepazīstināt ar tautas medicīnu. Es arī katru dienu vingroju rītā un vakarā, pēc īpašas sistēmas — arī to ieteiktu visiem cilvēkiem. Man ir īpaša ēdienkarte. Es nevaru noskatīties, kā cilvēki bez gala ēd visādus pīrādziņus, kūkas, dzer kafiju. Kafija vispār būtu jāizsvītro no ēdienkartes, jo tā ir tāda nemanāma pātadziņa, kura sirdi nodzīs itin drīz.”

Magdalēnas liela aizraušanās ir dzejas rakstīšana. Dzeju rakstījusi kopš mazām dienām, bet tos dzejoļus, kas tapuši jaunībā, izmetusi, jo šķita, ka tā bija naiva un bērnišķīga dzeja. Tomēr sarakstīto dzejoļu vienalga daudz, turklāt visi uzrakstīti latviski, bet pēc tam tulkoti krievu valodā, lai saprot arī tie cilvēki, kam latviešu valoda nav dzimtā. Visvairāk dzejoļu viņa veltījusi bāreņiem. Magdalēna apgalvo, ka, parunājoties ar cilvēku, viņa spēj to nolasīt kā grāmatu un visus pārdzīvojumus un emocijas izliek uz papīra. Ļoti grūti esot rakstīt pēc pasūtījuma. Bijis gadījums, kad viņai lūguši dzejoli svinībām, bet iedvesmas kā nav, tā nav.

Magdalēna: “Kad ir iedvesma, tad viss sokas. Ravēju dārzu un galvā raisās domas. Skrienu uz mājām, rītā pamostos, bet dzejolis jau ir galvā. Kā viņš tur top, es nezinu. Man tikai gribas viņu ātrāk pierakstīt, ja es uzreiz nepierakstu, tad pēc stundas vairs ne to domu atceros, ne vārdus.”

Juris ROGA