Ak, šie bebri...

Kas tiesa, tas tiesa. Pēdējos divos gadu desmitos šie vislielākie grauzēju dzimtas pārstāvji savairojušies Latgalē visās tiem piemērotajās vietās: ezeru krastos, mazās upītēs, meliorācijas un vienkārši grāvjos, mazos purvos un zemienēs ar nelieliem strautiem, bet Daugavā ik pēc kilometra var redzēt bebru alas. Turklāt nekaunīgie nakts strādnieki ierīkojuši aizsprostu pašā Krāslavas centrā — Jāņupītē.

Bebram ir teicama dzirde, lai gan ausu skrimstalas ir mazas un tik tikko saredzamas tā biezajā apspalvojumā. Gan ausis, gan nāsis, nirstot dzīvniekam ūdenī, aizveras. Arī bebra acis ir mazas un ūdenī pārklājas ar mirkšķināmo plēvi, kas pasargā tās no traumām. Lūpām ir speciāli izaugumi, kas, aizveroties aiz lieliem, kaltveidīgiem priekšzobiem, neļauj iekļūt ūdenim mutes dobumā. Zobi, kas izvirzīti uz āru, ļauj dzīvniekam grauzt zem ūdens neaizrijoties. Biezais apspalvojums ar stipri attīstītu pavilnu nesamirkst un palīdz saglabāt siltumu pat ledainā ūdenī. To veicina arī bieza zemādas tauku kārta. Bebra lielās plaušas un aknas nodrošina tādas gaisa rezerves, ka dzīvnieks var neuzpeldēt virspusē 10 - 15 minūtes. Būdami lieliski peldētāji un nirēji, šajā laikā grauzēji spēj nopeldēt zem ūdens līdz 700 metriem. Bebri piekopj mierīgu dzīvesveidu. Tie uzturas vienatnē, pāros un pat ģimenēs. Tie ir vecāki, šī gada un pagājušā gada bērni. Vienā metienā parasti ir 2 - 4 mazuļi, kas jau pēc pāris dienām spēj peldēt. Dzimumgatavību bebrs sasniedz divu gadu vecumā. Tad bērni arī atstāj dzimto mājiņu un meklē jaunas apmešanās vietas.

BebriBebru kā būvētāju darbība ir sarežģīta un daudzveidīga. Četrkājainie dabas inženieri prot būvēt lieliskus aiz-sprostus un radīt ūdenskrātuves. Te zvēri arī atrod pielietojumu saviem spēcīgajiem priekšzobiem. Piecpadsmit centimetru resnus alkšņus, apses vai vītolus grauzējs nogāž triju četru minūšu laikā. Apgraužot arī resnu koku (līdz 30 cm diametrā), bebri dara tā, lai tas tieši nogāztos vajadzīgā virzienā. Tad bebri apgrauž zarus un sadala stumbru gabalos, kurus stiepj uz nākamā aizsprosta vietu. Vienas koka daļas četrkājainais inženieris no visa spēka ar aso galu iedzen ūdensbaseina dibenā, citas labi nostiprina starp tām, lai neaiznestu straume. Drošībai aizsprostu no sāniem balsta ar speciā-liem šķēršiem un līkiem zariem. Konstrukciju starpās attapīgie celtnieki sabāž zarus, lapas, velēnas un dubļus, piegādājot šo būvmateriālu ar priekškāju palīdzību. Uz pakaļkājām gāzelējušos bebru Kanādas indiāņi nosauca par “ūdens cilvēciņu”. Lai būve būtu stabila, piesardzīgie hidrotehniķi izmanto iespaidīgu izmēru akmeņus (līdz 14 - 18 kg).

Šo pārsteidzošo dzīvnieku celtniecības spējas neaprobežojas tikai ar aizsprostu un mājiņu būvi. Bebri prot rakt alas un veidot kanālus. Ieeja sausā mītnē sākas zem ūdens, tad pakāpeniski pāriet virs ūdens līmeņa un beidzas “ēdamistabā” — diezgan lielā kamerā, kur grauzēji mielojas ar naktī atnestajiem zariem. Vasarā bebri pārtiek no augiem (ūdensrozēm, skalbēm, niedrēm), bet rudenī sagādā barību ziemai (koku daļas). Dzīvnieki ir ļoti tīrīgi, pēc katras maltītes uzkopj mītni.

Pirms simts gadiem bebri visuviet bija intensīvu medību objekts to lieliskās uz izturīgās kažokādas dēļ. Vēlāk no pilnīgas iznīcināšanas šos vērtīgos zvērus paglāba ārkārtējie līdzekļi: medību aizliegšana un apsargājamo zonu ierīkošana. Ar laiku smago bebrādas kažoku mode pārgāja un mierā atstātie bebri Baltijas valstīs savairojās tā, ka sāka stipri traucēt mežu apsaimniekošanai un zemkopībai. Runa ir par simtiem un tūkstošiem hektāru mākslīgi pārpurvotu zemju, ne-runājot jau par iznīcinātām piekrastes meža jaunaudzēm. Lūk, kādu informāciju “Ezerzemei” sniedza Krāsla-vas virsmežniecības uguns apsardzības un medību uzraudzības inženieris Ilmārs Skerškāns. Sakarā ar kažokādu pieprasījuma pazemināšanos, mednieku interese par bebriem samazinājās. Patlaban savairojušos grauzējus ķer un medī drīzāk gaļas nekā kažokādu dēļ, kas tiek vērtētas ne dārgāk par pieciem latiem. Bet bebru populācija ik gadus gandrīz divkāršojas. Uz šī gada 1. aprīli to skaits pārsniedza piecus tūkstošus. Ja Eiropas Savienības valstīs bebri kļuvuši par retumu, tad Latvijā grauzēji rada nopietnas problēmas mežu īpašniekiem un zemniekiem. Ņemot vērā konkrētu vietējo situāciju, bebru medību limiti ar katru gadu palielinās, taču tie netiek realizēti. Pagājušajā medību sezonā par mēnesi pat tika pagarināti bebru medību termiņi, taču arī tas neglāba situāciju. Lūk, arī šogad ir atļauts nomedīt 2500 bebru. Būs labi, ja tiks realizēta puse noteiktā limita. Pa to laiku bebri iemitinās jaunās vietās, applūdinot un pārpurvojot aizvien jaunas mežu terito-rijas un platības, kas derīgas lauksaimnieciskai izmantošanai. Taču, kā uzskata Ilmārs Skerškāns, ir iespēja apkarot bebrus. Pirmkārt, jebkura īpašnieku pašdarbība pret bebru mītnēm ir stingi aizliegta. Tie, kuri nelikumīgi postīja aizsprostus, drīz vien pārliecinājās, ka čaklie bebri ātri atjaunoja savas hidrotehniskās būves, nedaudz pārvietojot dambjus.

Cīnīties pret spītīgajiem ūdens inženieriem var tikai pielietojot pasākumu kompleksu. Otrkārt, zemju īpašniekiem, kur apmetušies bebri, pašiem ļoti nopietni jāizturas pret līgumu slēgšanu ar mednieku kolektīviem, kuru rajonā ir vairāk nekā četr-desmit. Divpusējā dokumentā zemju un mežu saimnieki liek medniekiem kā pienākumu regulēt bebru skaitu. Ja mednieki atsakās pildīt noslēgto līgumu, tad īpašnieks var tiesas ceļā prasīt mednieku kolektīvam atlīdzināt grauzēju nodarītos postījumus. Valsts līmenī kompensācijas par pārpurvotām zemēm nav paredzētas.

Ilmārs Skerškāns uzskata, pa pēc meža sloku pavasara medību aizlieguma šajā gadalaikā jārīko bebru medības. Īstam medniekam taču galvenais prieks ir saskarsme ar dabu, kas mostas. Kūpināta liesa bebra gaļa ir lieliska uzkoda pie alus, bet treknā aste kūpinātā veidā tiek uzskatīta par delikatesi. Starp citu, mežkopji ir pateicīgi bebriem par to, ka ugunsnedrošajā periodā tie visuviet veido ūdenstilpes, līdz ar to atvieglo cīņu ar uguni.

Nobeigumā jautrs notikums, ko pastāstīja Krāslavas mednieks Jānis Maļinovskis: “Kādu reizi nolēmu parādīt mazdēlam bebru. Dienas nogalē mēs devāmies uz ārpilsētas piekrastes ozolaini, kur mita šie grauzēji. Divatā paslēpāmies krastā, kopā ar mums bija šunelis. Sēžam un gaidām, te arī bebrs klāt kā likts. Piepeldēja mums blakus un, sajutis briesmas, ar savu spēcīgo asti tā uzsita pa ūdeni, ka uz mums gāzās ūdens šalts, bet nabaga suņuks metās kārklu krūmos un tur arī palika. Mums nelaimīgo nācās izdabūt laukā. Ar astes vēzieniem bebri apzīmē savas apmešanās teritoriju, brīdina ģimeni par briesmām un biedē varbūtējo pretinieku.”

Daudzām tautām bebri iemantojuši pelnītu cieņu par brīnišķīgajām inženierspējām un čaklumu, par mierīgu un nopietnu dabu. Bet ja jūs, godājamie zemnieki, neliek mierā šie dabas inženieri, tad Ilmārs Skerškāns iesaka viltīgu tehnisku paņēmienu. Ja bebru aizsprostā iebūvē kasti, kas laiž cauri ūdeni vai ieliek cauruli, vienu galu obligāti par vienu vai pusotru metru izvirzot augštecē, tad bebri nekādi neizdibinās ūdens līmeņa pazemināšanās cēloni un atstās neveiksmīgo vietu. Tikai nav garantijas, ka tie aizies tālu.

Aleksejs GONČAROVS