Beigās es pateikšu...

Kas tur ko slēpt, arī mani ilgus gadus aizrauj studentu kaislības uz skatuves, kur augstu vērtēju aktuālu joku un tūlītēju reakciju. JAK aforismi ir radniecīgi minisvārkiem: īsi un skaidri. Kas sakāms par īsiem svārkiem, tad nākamajiem absolventiem to netrūka — aizliegumi nepilngadīgajiem uz divpadsmito klašu audzēkņiem neattiecas. Trīs klases gatavoja savas programmas atbilstoši scenārijam. “Ziema, sals” — tā bija sasveicināšanās tēma, “Beigās es pateikšu” — mājas darba, nedaudz priekšlaicīgu atvadu no dzimtās skolas būtība. Tāpat kā tas ir vairākumā JAK klubu, grūti noritēja iesildīšanās: asprātīga atbilde, kā zināms, rodas pašās beigās... Skatuve padara cilvēku nebrīvu, it sevišķi tad, kad zāle ir stāvgrūdām pilna, bet azartisks līdzjutējs ļoti ātri un nežēlīgi reaģē uz pasāžām. Taču, godīgi sakot, te biežāk valdīja sajūsmas gaisotne.

... Viss sajaucās humora virpulī: krāslaviešu patiesie stāsti un izdomājumi, krievu pasakas un sengrieķu mīti. Pat “graciozā” Novo-dvorska rāpoja ar slidām pa skatuvi populārajā projektā “Zvaigznes uz ledus”, bet Žirinovskis, kuram nav balss, kārtējo reizi mēģināja dziedāt duetā. Skolas JAK kluba biedriem ir pat savs Vasiļjevičs, arī vadītājs, tikai viņu sauc Andrejs. Atvairot pastāvīgus humoristu uzbrukumus, Andrejs Jakubovskis bieži vērsa lūdzošu skatienu žūrijas virzienā kā pie glābšanas dienesta. Taču tiesneši bija nepielūdzami un beigās par uzvarētājām nosauca b un c klases. 12.a klase zaudēja ļoti maz. Svarīgs ir kas cits: līdzjutēji guva patiesu baudu, arī man no smiekliem rokās visu laiku raustījās fotokamera.

Daudzi skatītāji, tajā skaistā arī kolēģi no Daugavpils, jautrā ceha lielisko spēli skatījās stāvot, tāpēc līdzjutēji ar prieku uzņēma ziņu par to, ka fināls notiks kultūras namā. Viss vēl priekšā...

Aleksejs GONČAROVS