Viņš tiks guldīts svētītā zemē...

Vienkāršai tautai ir sava attieksme pret Visuma mēroga lielāko traģēdiju: karš beigsies tikai tad, kad pēc kristiešu tradīcijas tiks apbedīts pēdējais karavīrs, kurš gājis bojā kaujas laikā. Vecie iedzīvotāji atceras, kā pēckara gados rajonā masveidā tika pārapbedītas bojā gājušo karavīru mirstīgās atliekas, un tieši tad pilsētās un ciemos parādījās nezināmo un zināmo cīnītāju pret fašismu vārdi. Bija laiks, kad kritušo mātes, sievas, māsas un brāļi brauca uz mūsu no-vadu, lai godinātu mirušo piemiņu un aizvestu zemes sauju uz tālo dzimteni. Nedod Dievs, nevienam un nekad pieredzēt kara šausmas. Otrais pasaules karš paņēma miljoniem cilvēku dzīvību, un tikai reta ģimene šobrīd neapraud bojā gājušos piederīgos. Lūk, arī Nikolajs Fiļipovs, kurš dzimis Izvaltas pagastā, labi atceras pieaugušo stāstījumus par asiņainajām kaujām. 1944. gadā uzbrūkošās padomju karaspēka daļas nepaspēja apglabāt kritušos pulka biedrus. Tam ir grūti noticēt, tikai viens pagaidu kaps saglabājies līdz mūsu dienām.

Esmu izbraukājis krustām un šķērsām visu rajonu, taču ne reizes neesmu bijis šajā stūrītī pie pašas robežas, kur starp Maļinovkas un Novoračinas ciemu pašlaik tiek izstrādāts liels grants karjers. Pavisam blakus, nelielajā mežiņā, kuram jau tuvojas buldozeri, atrodas kaps. Tikai krusta vai obeliska vietā - akmens, kuru smilšainajā paugura novietojušas kāda cilvēka gādīgās rokas. Nikolajs pastāstīja, ka pirms vairākiem gadiem šo kluso vietu apmeklējis mācītājs, lai noturētu aizlūgumu pie meža kapa. Tas parādījies 1944. gadā, kad te notika kaujas un jauno snaiperu it kā esot apglabājusi, kā vien varējusi, vietējā sieviete.

Šo pēdējā kara vēstures lappuses patiesumu apstiprina arī tas fakts, ka pirms pāris gadiem te ieradās speciālisti, un, atrakuši kapu metra dziļumā, atrada ne tikai cilvēka mirstīgās atliekas, bet arī blašķi, katliņu un galvenais - žetonu. Nikolajam to izdevās redzēt savām acīm, un viņš pat nosauca man bojā gājušā cīnītāja vārdu un uzvārdu, taču es neriskēšu to izpaust. Šādā situācijā nepieciešama maksimāla precizitāte: desmitiem un simtiem tūkstošu Eiropas atbrīvotāju no brūnā mērā arī tagad skaitās bez vēsts pazuduši. Nav izslēgts, ka sēru vēstuli vēl gaida bērni, mazbērni, mazmazbērni. Turpretim mums atliek tikai paļauties uz kapu kopiņu meklētāju apzinīgumu, kuri uzņēmušies milzīgu atbildību. No mūsu puses ļoti svarīgi ir pasargāt pagaidu kapu no buldozeriem, kas rok zemi, kura slacīta karavīru asinīm.

Nobeigumā no visas sirds pateicos labajam cilvēkam Nikolajam Fiļipovam, kurš ar vecticībniekam piemītošo neatlaidību cenšas panākt, lai nogalinātā karavīra pīšļi tiktu guldīti zemē pēc kristiešu tradīcijas. Karavīra vārds ir Ivans.

Aleksejs GONČAROVS