Bullis — pašnāvnieks (Mednieku stāsti)

Vienu dienu satieku veco paziņu K. Ragozinu. Šis nopietnais vīrs šoreiz smej ar pilnu krūti un saka: “Nu ko, Ādolf, par “tās dienas” medībām tev pietrūka dūšas uzrakstīt?

Ja tā, tad visu kā grēksūdzē.

Katrs zinām, ka darba kabinetā un pat guļamistabā ir labā ziņa un sliktā ziņa. Ar kuru sākt? Šoreiz ar labu ziņu.

Atklājam kolektīvo medību sezonu Skaistā. Pirmais masts mūsu mednieku valodā saucas — “Trušu ferma”. Aļņu bullis izskrien meža pļaviņas vidū un apstājas. Šo pļaviņu ir ielenkuši bruņoti vīri: Gribulis, Stavro un Ločmelis. Šis lielais ragainis mīņājas uz vietas pat dažas minūtes, acīmredzams, ka nevar izšķirties, kurā virzienā turpināt skrējienu. Ļoti saspringtas sekundes! Man pazib tāda doma: tagad pasaulē ir musulmaņi pašnāvnieki, pasaules karā bija japāņu kamikadzes, praktiski dvīņu brāļi pirmajiem, mūsu puiši arī karoja un plikām krūtīm skrēja uz fašistu ambrazūrām ar kliedzienu: “Pēc nāves mani uzskatiet par komunistu!” Kāds te sakars ar šo brīdi?

A bet vistiešākais. Ja bullis būtu skrējis uz Stavro pusi, viņam būtu iespēja izdzīvot, jo mans draugs var arī netrāpīt, ja viņš skrietu man virsū, viņam būtu liela iespēja palikt dzīvam. Bet viņš labprātīgi izvēlējās Vladislavu Gribuli. Te jau katram mūsu medniekam skaidrs — ragi būs pie sienas.

Nākamajā mastā bija kuilis. Viens vīrs viņu divas reizes sveicināja ar svina bučām. Pēc viņa stāstītā varēja nojaust, ka kuilis viņam parādījis pliku pakaļu. Tālāk šo bezkauņu satika Mihails Stankevičs, arī divas reizes uzrunāja no abiem stobriem. Stankevičs vēl izteiksmīgi parādīja, ka zvērs bijis lielāks kā auto “Ņiva”. Sākumā par pēdzini pieteicās Broņislavs Vaivods, bet drīz vien bļāva vīriem: “Manas bikses un viss, kas ir iekš tām, ir privātīpašums, tātad neaizskarams! Kam ir drosme, lai meklē!”

Bet katram ir privātīpašums...

Kopā ņemot, šo dienu es nosaucu par “labo ziņu”.

“Sliktā ziņa” ir nākamās dienas Skaistas medību laukos. Aplencam lielu kuiļu baru. Medību vadītājs ar rokas mājienu norāda vietu, kur jāstāv man “gatavam uz visu”. Stāvu, bet minūtes velkas ļoti garas līdz tai x sekundei. Šajā laikā atceros tos laikus, kad biju jauns, bet ne visai skaists. Tajos laikos superīgas skaistules klejoja pa sovhoza “Krāslava” sakoptajiem laukiem, bet lopus aprūpēja meitenes, kuru stāju šodien apskaustu lepnākās Parīzes modeles.

Pašķīrās krūmu biezoknis, un manā priekšā stāv melns kuilis. Redzu, ka “Ņivas” augstumā nav, bet tuvu tam...

46 gadus esmu mednieks. Šāvu no katra stāvokļa tādos klimatiskos grādos, tādās kompānijās, ka elpu rauj ciet, bet šoreiz paceļu savu stobru pret stāvošu, melnu, lielu kuili un nospiežu sprūdu. Tik pārliecinošu šāvienu vēl nekad nebiju nostrādājis. Šajās sekundēs es pat iztēlojos, kā mana Veņečka stāv pie gāzes plīts un čurkstina pannu ar šā “melnā makana” aknu šķēlītēm, pa vidu vēl viņa ir uzgriezusi sīpola riņķīšus. Tas vēl par maz. Viņa man tā šķelmīgi saka: “Tu šovakar uz “točku” neej. Es ar visu augumiņu jūtu, ka šodien būs “kaut kas”. Tāpēc aizgāju uz “Jumi” un meičas man iedeva “to, kas nav krutka”.

Sapnis ir galā, un mans “lielais melnais”, ja tas ir bijis viņš, tad decembrī viņš darīs laimīgas vairākas sivēnmātes, ja tā bija viņa, tad es ar tās dēlu tikšos pēc gada, bet domāšu pirms tam laikam tieši tāpat.

Vecs zirgs taisnu vagu taisa...

Esmu aizšāvis garām! Tad salasās visi vīri. Man liels kauns, jo skaļi neviens neko nesaka, bet to, ko viņi par mani domā...

Bet atvainojiet, to mūsu laikrakstā rakstīt nevar, varbūt “Vakara Ziņās” arī ne.

Ja viss beigtos tikai ar “slikto ziņu”, tad kā mēs sāktu jaunu dienu ar vārdu: “Labrīt”?!

Ādolfs LOČMELIS