Pēc vēlēšanām

MāmiņasKāpēc? Pamēģināšu atbildēt uz šo jautājumu, kas nemaz nav vienkāršs. Lai gan dzīve pastāvīgi rada problēmas, tomēr var pamanīt, ka tās kvalitāte uzlabojas. Jā, grūti klājas pensionāriem, taču tas attiecas tikai uz pilsētu, laukos cienījamā vecuma pārstāvjus uzskata par pārtikušiem cilvēkiem. Bezdarbs? Daudzos pagastos man saka vienu un to pašu: prasmīgu sezonas strādnieku, celtnieku, mehanizatoru dienā ar uguni nesameklēsi. Daudzi reklāmas sludinājumi sākas ar vārdiem: “Vajadzīgi strādnieki...” Kur tad meklējams reālais bezdarbs?

Kvalificēts darbs pašlaik ir deficīts, bet meistari zina savu vērtību, tāpēc arī brauc peļņā uz rietumvalstīm.

Zema alga? Tirgus ekonomikas apstākļos pilnīgi neder padomju stereotips, kad mums maksāja par to, ka gājām uz darbu. Tolaik vieglās automašīnas vairākumam cilvēku šķita nerealizējams sapnis. Tagadējā jaunatne vairs nevar iedomāties, ka pirms gadiem piecpadsmit — divdesmit iespēju iegādāties automašīnu “Moskvič” vai “Žiguļi” pielīdzināja valdības apbalvojumam. Kā ir tagad? Vasaras sākumā es aizbraucu uz izlaiduma balli Izvaltā un pēkšņi pamanīju, ka apkaunoju Latvijas tēlu: mans sestā modeļa VAZ bija vienīgā PSRS ražojuma mašīna starp trim četriem desmitiem marku “Audi”, “VW”, “Mazda” un “Opel” automobiļiem. Ar tiem bija atbraukuši ne jau ārzemju viesi un pat ne radi no Latvijas lielpilsētām, bet gan mūsu absolventu vecāki no laukiem.

Savā nesenajā publikācijā par vienkāršo lauku ģimeni no Robežniekiem es stāstīju, ka cilvēki (ap 30 gadiem) atrada savu lauksaimniecības nišu un par nelielajā saimniecībā nopelnīto naudu atjaunoja māju, iegādājās Vācijas ražojuma mašīnu, mēbeles, datoru un... putekļu sūcēju par 1600 latiem. Sešu cilvēku ģimenē es saskaitīju piecus mobilos telefonus: bērnam ratiņos elektroniskais sakaru līdzeklis pagaidām nav vajadzīgs. Lūk, jums pierādījums tam, ka arī laukos tagad var ne tikai izdzīvot, bet arī dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Cita lieta, kad padomju varas samaitātie cilvēki pēc “neaizmirstamās” M. Gorbačova pretalkohola kampaņas nekādi nebeidz baudīt par santīmiem dabūjamo “krutku”, kas līst uz slāpstošajiem kā no atvērtām slūžām. Iet bojā cilvēki spēku plaukumā, raud sievas un mātes, bet tiesībsargājošie orgāni tikai tēlo, ka apkaro šo briesmīgo ļaunumu. Lieta nonāca tiktāl, ka vājais dzimums uzņēmies līdera lomu saimniecību vadīšanā. Bet cik daudz neizdevušos māmuļu izmētājušas pa patversmēm savas atvases? Vienā pagastā trijās samērā stiprās saimniecībās, kas interesēja mani, noskaidrojās galvenā nelaime: uz vīriem nevar paļauties. Kas tad galu galā notiek: vara ir slikta vai arī mūsos slēpjas ļaunuma sakne?

Protams, Latvijas zemais reitings starp citām Eiropas Savienības valstīm nedara godu mūsu valstij. Ja tomēr vēlētāji vēlēšanu dienā deva priekšroku Tautas partijai un Aigara Kalvīša Ministru kabinetam, respektīvi, apkārtējās realitātes kvalitatīvās izmaiņas pamanīju ne tikai es. Cik daudz tika runāts par korupcijas apkarošanu un visbeidzot rezultāts sasniegts: pavisam nesen arestētas divas dāmas tiesnešu mantijās. Pat Aivaram Lembergam, kurš bezkaunīgā kārtā centās iekļūt augstākās varas sastāvā, radušās ļoti nopietnas krimināla rakstura problēmas. Ilgi gaidītais process nu ir sācies. Kas tiesa, tas tiesa: mūs jau sen nomāca tā visatļautība, kad daži varēja grābt “netīro” naudu un iedzīvoties bagātībā, kad tā saucamie jaunbagātnieki, izmanīgi privatizētāji tika atstāti bez soda. Bez elites tikumiskās atveseļošanās nav iespējama sabiedrības atveseļošanās. Samaitātā morāle ir Latvijas galvenā nelaime.

Mūsu rajons nobalsoja par saskaņu — ģimenēs, darba kolektīvos, sabiedrībā. Cilvēki jau sen ir noguruši no nesekmīgas cīņas ar pagātnes ēnām un “tautas ienaidniekiem”, kurus izdomāja politiķi, tā maskēdami savus apšaubāmos kapitālus. Cilvēku sanaidošana ir izdevīga tikai negodīgiem politiķiem, lūk, kāpēc labējie un kreisie radikāļi devītajā Saeimā ieguva minimālu mandātu skaitu.

Tik ļoti gribas ticēt, ka pirmsvēlēšanu tikšanos laikā labējo partiju pārstāvji saprata galveno: Lat-vijas iedzīvotāji grib dzīvot cienīgu dzīvi, bet mūsu bērniem, gudrām galvām un strādīgām rokām, sava laime jāmeklē dzimtenē, nevis tālajā un svešajā Īrijā.

Aleksejs GONČAROVS