Nē, nē, es nemēģinu apstrīdēt gadsimtiem pārbaudīto sakāmvārdu “Suns — cilvēka draugs”. Bez šaubām, četrkājainie policistu un robežsargu palīgi, neredzīgo pavadoņi, uzticami mājas sargi, kā arī bērnu mīluļi klēpja sunīši — tas ir ļoti labi. Pilnīgi pareizi mājas suņus mēs saucam par ģimenes locekļiem, un nereti nāvei nolemtiem cilvēkiem tie sagādā pēdējo prieku dzīvē.
Pēdējos gados dārgie “dižciltīgo asiņu” suņi dažiem biznesa cilvēkiem it kā kļuvuši par prestiža rādītāju, tāpēc nevajadzētu pārmest laimīgajiem. Nelaime slēpjas citur: ārzemju šķirņu suņi reizēm ir pārāk agresīvi un tiem nepieciešama īpaša dresūra, ar ko ļoti aizņemtiem cilvēkiem ir problēmas. Tad arī notiek tādas traģēdijas, par ko redakcijā pastāstīja Kombuļu pagasta iedzīvotājs M. Kādā no rudens dienām nelūgtie viesi, divi šķirnes suņi, nožņaudza pie viensētas... 20 aitas! Vilks rīkojas humānāk, kad pārkož rīkli savam upurim. Turpretim šie suņi burtiskā nozīmē žņaudza aitas un jērus, lemjot tos mokpilnai nāvei. Var saprast saimnieku stāvokli, kuri bija kļuvuši par tik zvērīgas izrēķināšanās aculieciniekiem.
Šajā situācijā taisnība triumfēja, un tā saucamo šķirnes suņu īpašnieks kļuvis zināms, viņam nāksies atlīdzināt nodarīto zaudējumu. Bet vai tad maz ir gadījumu, kad par satrakoto suņu upuriem kļūst bērni, pieaugušie cilvēki un nevarīgi vecīši! Apspriest šo tēmu man vai-rākkārt lūdza lauku pastnieki. Nikni suņi, kas palaisti vaļā, kļūst par nopietnu šķērsli tiem, kuri nogādā uz viensētām laikrakstus, vēstules, pensijas. Zemnieks, kuram vienā mirklī iznīcināts vesels aitu ganāmpulks, lūdza mani ar laikraksta starpniecību aicināt visus suņu īpašniekus uzraudzīt savus četrkājainos draugus un pastāvīgi atcerēties, ka tie viegli var kļūt par ienaidniekiem citiem cilvēkiem. Un ne tikai tiem. Ir zināms daudz ga-dījumu, kad no klaiņojošiem suņiem cieš arī meža zvēri; zaķēni, stirnas... Vēl briesmīgāk ir tad, kad izsalkuši suņi pulcējas baros. Nedod Dievs, to ceļā patrāpīties skolēnam!
Secinājums ir vienkāršs: mēs esam atbildīgi par tiem, kurus paši pieradinājām. Ja jau viens otrs četrkājaino draugu īpašnieks to nevēlas saprast, lai tad parēķina, kādu naudas summu nāksies izlikt nevērīgajam saimniekam, kura vaļā palaistie suņi nogalināja divdesmit aitas. Pareizi rīkojās tie mednieki, kuri pasludināja nāves spriedumu “bokseriem”, kuri otro reizi ieradās viensētā, kur bija sarīkojuši asiņainas dzīres.
Aleksejs GONČAROVS