Laiks aizņēmies spārnus no vēja un skrien un skrien — kā zibens zibsnis, kā mirklis, skrien tik strauji kā doma. Un atkal gads ir pagājis, un atkal mēs stāvam vieglas rudens dvesmas skartajā zemē zem pelēkām debesīm un raugāmies, kā mazliet svinīgi un mazliet līksmi ar ziediem rokās mūsu bērni steidz uz skolu sveikt savus skolotājus viņu svētkos.
Arī mums, kas skolas gaitas beiguši pirms gandrīz trīsdesmit gadiem un ar skolas laiku saistīti tikai ar atmiņu dzijām, gribas viskrāšņāko ziedu pušķi pasniegt savai Skolotājai.
Ir tikai divas profesijas — misijas, ko cilvēki neizvēlas paši, bet kas ir likteņa lemtas jau tur augšā, debesīs — skolotājs un dārznieks. Abu šo profesiju pārstāvju sūtība ir kopt. Dārznieks kopj savu dārzu, skolotājs — kaut ko garīgu, tieši ar acīm neredzamu — bērnos, kas viņam uzticēti, jo skolotājs ir kā dārznieks, kura stādītās ābeles dos ražu tikai pēc vairākiem gadiem un arī vēl tad, kad paša kopēja varbūt jau vairs nebūs.
Tieši šādam dārzniekam — Skolotājai ar lielo burtu, ar avīzes starpniecību visas klases vārdā gribu pateikties, un tā ir mūsu mīļā skolotāja, klases audzinātāja Veronika Babre, kas bija gan mūsu skolas laikā (mūsu klase pabeidza Krāslavas 1. vidusskolu 1979. gadā), gan turpmākajos gados kā droša osta, kur mēs varam atgriezties vēl joprojām katru gadu, gūt mierinājumu, atbalstu un padomu, lai ar jauniem spēkiem dotos tālākos dzīves ceļos.
Visas mūsu veiksmes un neveiksmes, prieki un bēdas visu šo 27 gadu laikā ir zināmi mūsu skolotājai, kas līdz ar ikvienu no mums izdzīvo līdzi katru mūsu pārdzīvojumu un neliedz savu padomu un palīdzību, ja tas ir nepieciešams. Mūsu Babrīte ir no tiem skolotājiem, kuriem, ja sāk runāt par viņas skolēniem, spīd acis. Viņa runā nevis par visu klasi kopā vai par kādu audzināšanas metodi, bet par to, ka viņai ir Tāds bērns. Tāds bērns un Tāds bērns. Viņa ir spējusi pamanīt katrā no mums brīnumu un individualitāti.
Visu klases bijušo skolēnu vārdā novēlam skolotājai Babrei ilgus mūža gadus, stipru veselību, veltām dzejnieces K. Apšukrūmas dzejas rindas:
Mēs — jūsu mūža dārzā ābeļziedi,
Ko sargājāt, lai liktenis nav sūrs.
Pēc skolas gadiem, kad nāk dzīves briedums,
Ar gudrību, lai pilns ir dienu pūrs.
Jūs — mūsu ceļavējš un ceļa zvaigzne,
No savas sirds, kas mīlestībā dod mums pārliecību:
Vien caur zināšanām ir katram sava laime jāatrod.
PALDIES PAR VISU, SKOLOTĀJ!
Jūsu skolniece Anna Tidere (skolas laikā Leikuma) Tukumā
.jpg)
04.07.2025.JPG)
