Pēc 50 gadiem...

Dzimtā skola viesmīlīgi atvēra savas durvis, sagaidīja mūs joprojām mīļi un laipni. Skolotāji un skolēni apveltīja mūs ar neparastu uzmanību un sirds siltumu, uzņēma kā visdārgākos viesus. Tieši tāpat kā tajos tālajos gados noskanēja zvans. Klātesošo draudzīgiem aplausiem skanot, pirmklasnieki pavadīja mūs uz krāšņi izrotāto zāli, piedāvāja katram no mums iededzināt sveci. No degošo sveču liesmas ap sirdi kļuva vēl siltāk un zālē gaišāk.

Neparasti saviļņojošs bija itin viss: gan skolas direktores Lilijas Rabkevičas izjustie vārdi, gan pagasta padomes priekšsēdētāja Egila Muskara apsveikums, gan skolotāju un skolēnu vokālā ansambļa uzstāšanās. Vēl mūs cienāja ar smaržīgiem āboliem no skolas dārzā, kuru kādreiz mēs paši arī iestādījām.

Bija reizē priecīgi un skumji. Skumji tāpēc, ka nav vairs kopā ar mums mūsu stingro un prasīgo, taču taisnīgo un labestīgo pedagogu. Viņi taču deva mums stabilu pamatu, izveda mūs lielajā dzīvē.

Atmiņu vakars turpinājās pie tējas tases: pirmā mīlestība, pirmais randiņš, interesanti gadījumi no skolas dzīves... Katrs stāstīja par sevi, savu ģimeni, darbu. Satikties mums netraucēja nekas: ne gadu nasta, ne lieli attālumi, ne dzīves grūtības. Šis pasākums pagāja kā viens mirklis. Taču tas visiem mums deva mo-žuma un optimisma dzirksti. Katrs aizveda līdzi dvēseles siltuma daļiņu no saskarsmes citam ar citu un dzimto skolu.

Kaut arī mēs esam nosirmojuši, tomēr jutāmies jauni dvēselē. Cilvēkam tas ir tik svarīgi un tik skaisti!

Paldies tev, skola, par to, ka tu esi! Par to, ka devi iespēju kaut uz mirkli atgriezties bērnībā un jaunībā.

1956. gada absolventu vārdā - Anna VAIVODIŠA-GIRUCKA