Vispirms attīstībai, mājai — pēdējā kārtā

RabkeviciMāja puslīdz gatava — samūrētas sienas un uzlikts izturīgs skārda jumts. Tajā būs tikai trīs lielas istabas un plaša veranda, kā arī vasaras istabas augšstāvā. Mājai vēl nav ne logu, ne durvju, arī apdares nekādas, bet uz šīs jaunbūves fona pašreizējais ģimenes miteklis tāda būdiņa vien ir. Tiesa, pēc jaunās mājas pabeigšanas vecā ēka netiks nojaukta. Vismaz tāda saimnieku pašreizējā nostāja — sak, dzīvē var gaidīt visādus pavērsienus, varbūt arī vecā ēka kam lieti noderēs.

Tomēr ne jau māja šīsdienas plānos ir pats galvenais objekts. Celtnieki rosās topošajā graudu noliktavā ar pagrabu sakņaugiem un dārzeņiem, kas ātrāk jāpabeidz būvēt. Vecās mājas veranda pārblīvēta ar stikla burkām, kurās gan ievārījumi, gan sulas, gan konservi, vārdu sakot, — visvisādas rudens veltes, ko vien varēja sagatavot. Meža ogu šogad tikpat kā nebija, toties piemājas dārzā nekā netrūka. Tagad šie kompoti un citi labumi gaida pagrabu.

Saimniecībā ir trīs traktori — MTZ-82, T-40 un T-25, kā arī kombains “Jeņisej”, kam gan ir 17 īpašnieki. Kombains darba kārtībā, bet to tikpat kā nelieto. Oļegs un Janīna sev iztiku pelna, attīstot piena lopkopību. Šodien saimniecībā ir 8 govis un piecas teles. Vai tas ir pietiekami?

“Man pietiek,” kā no ložmetēja sper vaļā Janīna, uz kuras pleciem ir govju slaukšana. Lai gan tā ir mehanizēta, sava stunda paiet, kamēr visas govis tiek izslauktas. Turklāt pilnās piena kannas nebūt nav viegli paceļamas — labā dienā izslaukums sasniedz 120-130 litru. Pārvietojamā slaukšanas iekārta un piena kannas tiek pārvadātas ar motorolleru — tas ir ekonomiskāk un ātrāk nekā izmantot traktoru ar piekabi.

Oļegs gan uzskata, ka pakāpeniski palielināt ganāmpulku tomēr vajadzētu, bet nevar visu sasteigt un paveikt vienā mirklī: jo vairāk lopu, jo lielāku kūti vajag, kā arī savlaicīgi jāparūpējas par barības bāzi. Problēmu saimniecībā netrūkst, ja kaut kas nestiķējas kopā vienā vietā, bremzējas pārējā attīstība.

Oļegs: “Šobrīd mums primārais ir ražošanas attīstība. Varētu jau to māju pabeigt ātrāk, bet visam kopā trūkst līdzekļu. Ja mēs tagad neizmantosim tās iespējas, kuras piedāvā Eiropas Savienība, ja nestartēsim projektos, tad šo naudu vairs nekad nedabūsim. Mājai jumts virsū, tā var pagaidīt gadu vai divus. Es domāju, ka pēc pāris gadiem noteikti tajā ievāksimies. Sākumā gāja pavisam lēni, bet, redz, cik tālu esam tikuši. Protams, būs jāņem kredīts. Gan tāpēc, ka ātrāk gribas visu pabeigt, gan tāpēc, ka būvmateriāli un celtniecības darbi sadārdzinās straujāk nekā aug kredīta procenti.”

Taisni brīnums, cik labi vienkāršs padomju saimniecības elektriķis ir apguvis lauksaimnieciskajā uzņēmējdarbībā nepieciešamās zināšanas. Viņa pēdējā algotā darbavieta bija Šķeltovas pagastā celtniecības objektā. Kad padomju saimniekošanas sistēma sabruka, Oļegs pārvācās uz Grāveriem. Zemi izpirkta par sertifikātiem no īpašnieka, kurš aizbrauca uz Rīgu. Pārējo nomā no tiem, kuri paši uz tās neko nedara. Piepirkt zemi klāt — to ģimene pagaidām nevar atļauties. Viss jau būtu labi, ja tie 50 hektāri kopā ar nomātām platībām būtu vienā veselā gabalā. Diemžēl zemes gabali ir kur kurais, tas sarežģī saimniekošanu.

Janīna savulaik apguvusi pavāres arodu, bet viņai neiznāca pastrādāt savā profesijā. Nācās samierināties ar kasieres darbu Krāslavas ēdnīcā. Liktenis saveda viņu ar Oļegu, izskatīgās sievietes balsī nejūt nožēlu par to, ka pilsētas dzīvi nācās samainīt uz laukiem. Varbūt īstās sajūtas tika prasmīgi paslēptas zem apkārtējiem nepamanāmas maskas?

Meita Gunta mācās Aglonas vidusskolas 8. klasē. Uz jautājumu, vai meitene paliks laukos, Janīna atbild: “Laukos dzīvot ir ļoti smagi — meita to labi redz, jo daudz palīdz saimniecībā. Turklāt — ko gan jaunatnei šeit darīt? Es jau gribētu, lai bērns paliek mājās, bet diez vai viņa to vēlēsies.” Un piebilst: “Jaunatne jau vienmēr kaut kur steidzas, bet gan laiks rādīs, kā būs. Kas mūs sagaida nākotnē, to nezina neviens.”

Juris ROGA