Stiprs tas, kurš ir augstāk par apstākļiem

ZaneZanes CV ir visai samudžināts, bet šīs sievietes iekšējā pasaule pilna noslēpumu, turklāt sevis ārējā izpausmē viņa to neatklāj, nereti radot maldīgu priekšstatu par sevi kā absolūti nenogurdināmu, ļoti dzīvespriecīgu un neticami optimistisku cilvēku. Patiesībā nogurums viņai nav svešs, dzīvesprieka nav daudz vairāk kā ikvienā no mums, bet optimisms nesniedzas ārpus reālās dzīves robežām, vārdu sakot, optimiste — reāliste. Viņa ļoti reāli raugās uz lietām un notikumiem, mēģina visam atrast loģisku izskaidrojumu. Ja arī kaut ko izdara impulsīvi, pēc tam cenšas šķetināt kamolu, lai aizraktos līdz mazākajam sīkumam. Pārdomā katru vārdu, ko kurš sacījis, mēģina salikt šo mozaīku un rast kopsaucēju.

Zane ir dzimusi Rīgā. Pēc horoskopa Auns, kas izskaidro daudzas viņas rakstura īpašības. Līdz 12 gadiem dzīvojusi mūsu valsts galvaspilsētā, tad ar tēvu pārcēlās uz Ezernieku pagastu. Mācījās Ezernieku vidusskolā, bet, pabeigusi devīto klasi, atgriezās Rīgā. Agri izgāja pie vīra — vēl būdama 12. klases skolniece. Pārbrauca atpakaļ uz Ezerniekiem, kur vakarskolā pabeidza vidusskolas pēdējo klasi. Skolas direktors piedāvāja pastrādāt par pionieru un masu pasākumu vadītāju, Zane piekrita. Vēlāk nāca klāt arī darbs jaunākajās klasēs par skolotāju.

Pēc gada viņa aizgāja dekrētā, uz skolu vairs neatgriezās, bet pieteicās konkursā uz diktora-reportiera vietu, kurā uzvarēja un ar 1994. gada maiju sāka strādāt Dagdas televīzijā. Pēc diviem gadiem viņa uzvarēja vēl vienā konkursā — uz televīzijas direktora amatu kandidēja septiņi cilvēki. Kopumā Dagdas televīzijai ir atdots divpadsmit ar pusi darba mūža gadu — līdz 2006. gada septembrim. Par to, kādi tie bijuši, Zane varētu stāstīt stundām ilgi un aprakstīt tos vienkārši neiespējami. Katrā ziņā tas bijis daudziem piedzīvojumiem bagāts laiks, bet pirmām kārtām tas ir neatsveramas dzīves pieredzes un darba izaugsmes laiks. Tie bijuši labākie gadi, jo visa jaunība pagājusi televīzijā, kas lolota un mīlēta kā pašas divi bērni.

“Visa mana līdzšinējā dzīve ir cieši saistīta ar televīziju, kuru ar kolēģiem veidojām un attīstījām, likām kopā burtiski pa ķieģelītim, saudzējām un lolojām,” uzsver Zane. “Protams bija grūti, protams bija sūri jāstrādā, bet ar lielu pašatdevi esam izdarījuši ļoti, ļoti daudz, panākot pietiekami labu televīzijas darba kvalitāti. Sākumā bijām kādi 5-6 cilvēki, pēc tam palikām divatā. Sākotnēji mums bija savi autorraidījumi, ēterā izgājām katru dienu, bet, samazinoties kolektīvam, to vairs nevarēja pavilkt, tāpēc raidījumu apjoms saruka, bet kvalitāti nepazaudējām.”

Pēdējā darba dienā, aizejot no televīzijas, Zane raudāja. Viņa raudāja par savu trešo bērnu — darbavietu, kuru spiesta atstāt likteņa varā, bet ne tālab, ka televīzija viņai atņēma milzum daudz laika, ko varēja un vajadzēja veltīt savai ģimenei. Zane stāvēja un krita par televīziju, atdeva tai visus spēkus. To klapēja ciet, viņa reanimēja, vajadzēja jaunas telpas, arī tās meklēja un atrada. Pēc savas būtības Zane ir izteikts darbaholiķis. Daudzējādā ziņā tieši šī iemesla dēļ viņa tagad ir Krāslavā, viņai ir cits dzīves draugs un nākušas klāt rūpes par vēl diviem bērniem — Frenku un Deividu.

Ar bijušo vīru Zane saglabājusi labas attiecības, kas gan nav klasisks gājiens — parasti šķiršanās dēļ cilvēki pamatīgi salecas. Viņi, ja vajag, sazvanās, pārrunā bērnu audzināšanas jautājumus, jo jebkurā gadījumā viņi ir tēvs un māte saviem bērniem — diviem dēliem: Arturam jau 15 gadu, Alēnam — 8 gadi. Jaunākajam patīk matemātika, vecākajam — vēsture un ģeometrija. Vai bērni, līdzīgi Zanei, pievērsīsies filozofiskām lietām? Viņa par to šaubās, jo apkārtējie skeptiski raugās uz tiem, kas pievēršas netveramām, nevis tīri praktiskām lietām.

“Es sevi pilnībā atdevu darbam,” atzīst Zane. “Bieži vien ģimenes intereses upurēju televīzijai, vairāk domājot par to, kā labāk padarīt darbu. Tagad ģimene man ir pirmajā vietā, tikai pēc tam darbs. Ļoti ceru, ka šīs prioritātes tādā secībā arī paliks, lai gan jau redzu, ka jaunajā amatā būs daudz darāmā. Varbūt darba devējam šī atklāsme nepatiks, bet es esmu sapratusi, ja ģimenē viss kārtībā, tad arī darbs sokas raitāk un ir sekmīgāks. Gadus desmit nodzīvoju, izvirzot darbu par dzīves lielāko vērtību. Protams, audzināju bērnus, bet nevarēju atteikties no darba lietām.”

Zanes vecāki bijuši vienkārši darbarūķi: tēvs — strādnieks, māte, kura diemžēl jau aizsaulē, strādāja par pārdevēju. Tomēr dzimtas kokā viņai ir stipras inteliģences saknes pa tēva līnijai. Zanes vectēvs kādu laiku bija toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas dekāns, pasniedzējs, bet vecmamma vienu laiku bija Latvijas Republikas galvenā agronome Latvijā. Tēva mātes māsa bijusi skolotāja, ļoti daudz devusi Zanes kā personības attīstībai. Tieši viņa iemācījusi saprast dabu, jūsmot par to, kas ir mums visapkārt un šķiet tik ikdienišķs. Zani sajūsmina dabas krāšņums, viņa spēj pamanīt to un novērtēt, kas citu skatienam paslīd garām. Atliek ieraudzīt koku, kas izkrāsojies rudens krāsas, kad galvā sāk raisīties visvisādas domas, filozofiski apcerējumi par dzīves mainīgajām krāsām un tamlīdzīgas. Šāds apcerīgums Zani nomierina, viņa ieslīkst savā iekšējā pasaulē un kādu brīdi dzīvo tajā.

Izrādās, viņas hobijs neiederas vidējā pilsoņa izpratnē par tādu. Zani aizrauj filozofija, psiholoģija, pēdējā laikā arī ezotērika — viss, kas saistīts ar garīgām lietām. Bija laiks, kad viņa nevarēja aiziet gulēt, nepalasot kaut kādu izzinošu grāmatu, nevis dzeju, kas būtībā patīk daudz vairāk nekā romāni vai tā saucamās lubenes, kuras mana sarunbiedre nelasa vispār. Viņa nevar iedomāties sevi skatāmies bezjēdzīgos seriālus, kas daudzām sievietēm mūsdienās ir kļuvuši par dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Zane viņas nenosoda, jo cilvēkiem ir vajadzīgi pārdzīvojumi. Tikai viņai pietiek ar tiem, kas ir pašai par saviem bērniem, ģimeni, radiem, draugiem. Tās sajūtas tiek burtiski izdzīvotas sevī, savā sirdī. Viņai nav vajadzības un laika pārdzīvot par svešiem likteņiem. Viņa vienmēr sacīja, ka grūtāk dzīvot tam cilvēkam, kurš ir izglītots un daudz zina. Parastam pilsonim nokrita karote, Dievs ar viņu, pat nepacels. Tādi kā Zane uzreiz sāk prātot, kāpēc nokrita? Ak, nolikta pārāk tuvu galda malai. Vai tagad jāgaida ciemiņi? Kādi ciemiņi varētu ierasties?

“Kādreiz, pēc dienas skolotājas darbā, man ļoti patika adīt un tamborēt, bet ar laiku kaut kā vairāk pievērsos tieši lasīšanai, konkrēti — netveramām lietām,” stāsta Zane. “Interese par tām sākās, studējot Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē Baltu valodas. Ieinteresējos pateicoties psihologam Plotniekam, pēc tam iepatikās filozofija, kā arī retorika — māka skaisti izteikties, runāt. Kad manā mūžā parādījās mans tagadējais dzīves draugs, viņš man radīja un apstiprināja interesi par ezotēriku jeb garīgām lietām.”

Darbu televīzijā Zane pameta personīgās dzīves apstākļu dēļ. Taču ir lietas, no kurām viņa neatteiktos nekad. Tie ir morālie uzskati. Viņa tikai ārēji ļoti mūsdienīgs un atraktīvs cilvēks, bet iekšēji — klasisks un analītisks. Zane uzauga vidē, kur daudz tika runāts par morālām vērtībām, kādām tām jābūt. Morālais pagrimums, kas novērojams šobrīd mūsdienu sabiedrībā gan jauniešu, gan vidējās paaudzes vidū, Zanei nav pieņemams. Protams, tas tomēr piedien sabiedrības attīstības kopējām likumsakarībām. Viņasprāt, nav jāpadodas instinktiem, dziņām, jābūt iekšējai pārliecībai par savu uzskatu stabilitāti.

Zane: “Tas, ka cilvēkam ir griba, ir kaut kas dižens. Tas nozīmē — pacelties virs apstākļiem tā, ka nekas tevi neskar. Tas, kuram ir griba, tas nav nopērkams, nekrīt kārdinājumā. Var dot šim cilvēkam visas pasaules bagātības, viņš paies tām garām — neiekārojot.”

Jaunībā nauda un manta Zanei šķita nebūtiskas, bet arī šajā jautājumā dzīve ieviesusi savas korekcijas. Tagad viņa uzskata, ka cilvēkam ir jābūt normāli apģērbtam, labam dzīvoklim vai mājai, automašīnai, bet Zane noteikti netiecas pēc pasakainām bagātībām. Nauda neieņem vissvarīgāko vietu viņas dzīvē, nauda nekad nebūs par iemeslu, lai kaut ko tajā kardināli mainītu. To arī apliecina pēdējie notikumi viņas dzīvē — jaunajā darba vietā Zanei noteikts mazāks atalgojums nekā viņa saņēma, būdama televīzijas direktores krēslā. Turklāt, mainot dzīvesvietu, viņa zaudēja arī papildus ienākumus, kas bija, strādājot Dagdas arodvidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Dagdā viņai bija labi pazīstama vide, kas deva iespēju vēl piepelnīties, bet Krāslavā pagaidām jāsamierinās ar zemākiem ienākumiem.

“Nauda nozīmīga tādā ziņā, ka es to nopelnu ar savu darbu, bet es arī vēlos, lai manu darbu atbilstoši novērtē,” uzsver Zane. “Domāju, ka nekad nepārdošu savu kvalifikāciju par santīmiem — tas būtu zaudēt pašlepnumu.”

Zane brauc ar sportisko “Mazda”. Viņa neslēpj, ka ļoti mīl ātrumu un to brīvības sajūtu, ko dod personīgā automašīna. Taču atslābstiet, ceļu policijas inspektori, — mana sarunbiedre cenšas precīzi ievērot ceļu satiksmes noteikumus, bet tur, kur ir iespēja braukt ātri, to dara. Sava auto vadīšana ir viena no lietām, kas Zanei palīdz uzkrāt enerģiju. Lai cik dīvaini tas skan, enerģiju viņa gūst arī fiziski un garīgi darbojoties uz spēku izsīkuma robežas. Brīžiem viņai bijusi sajūta, ka kādu konkrētu darbu cilvēks nav spējīgs paveikt tīri fiziski, tomēr visu paspēj un vēl enerģija rodas. Darbošanās izraisa vēlmi darboties vēl un vēl. Tiesa, citreiz tas beidzas ar galīgu spēku izsīkumu tā, ka no kājām krīti. Kas Zani sagaida jaunajā darba vietā? Vai filoloģes izglītība būs pietiekama, lai pildītu uzdevumus, kas bieži vien izrādīsies tuvāk žurnālistu darba lauciņam?

Zane: “Studējot Latvijas Universitātes 2. kursā, saņēmu piedāvājumu pāriet uz žurnālistiku, bet uzskatīju un uzskatu, ka filoloģija ir daudz plašāka nekā žurnālistika vai sociālās zinātnes. Sabiedrisko attiecību un komunikācijas pieredzi esmu ieguvusi, strādājot televīzijā. Turklāt man ir pašvaldības deputātes četru darba gadu pieredze un piecus gadus nostrādāju ar jauniešiem Dagdas arodvidusskolā. Katrā no šīm darbavietām sev atklāju jaunus apvāršņus, katrā guvu daudz pozitīva izaugsmes ziņā. Piemēram, strādājot arodvidusskolā, labāk izpratu jauniešu dzīves un uzvedības stilu, viņu interešu loku. Vārdu sakot, katrā vietā bija kaut kas savs, atšķirīgs, nepārklājās ar citu.

Kā rajona padomes sabiedrisko attiecību speciālistei, man pirmām kārtām ir jāveido saikne ar sabiedrību — tas būs varbūt pats smagākais. Televīzijā biju tuvāk cilvēkiem, šeit jau jūtu, ka tuvuma sajūta zudusi, bet mēģināšu dabūt rokā. Vēl nevaru līdz galam izdomāt, kā tas tiks darīts. Saikne ar masu medijiem — presi un televīziju — būs viens no vieglākajiem uzdevumiem. Tikai jāuztur sakari, jo šajā jomā būtībā būšu kā tilts starp divām pusēm. Būs jāveido saikne arī ar visām pašvaldībām. Dagdas pusē man ir ļoti labi kontakti, bet arī Krāslavas pusē es pazīstu daudzus cilvēkus pašvaldībās, jo jau agrāk kādu laiku esmu strādājusi rajona padomē.

Godīgi sakot, sabiedriskās attiecības ārzemēs ir ierasta lieta, tur visiem viss skaidrs, bet te tas ir jauns darbības lauciņš, kurā sāk parādīties pirmie iedīgļi. Jau ir radusies izpratne par to, ka sabiedriskās attiecības nepieciešams veidot jebkurai iestādei, katrā gadījumā cilvēkiem tās vajadzīgas. Pats galvenais cilvēka dzīvē ir informācija. Pat bērnam! Ja bērns saņem no mātes, tēva, vecvecākiem pilnvērtīgu informāciju, viņš var tālāk attīstīties. Ar informāciju tu esi apbruņots — tas ir tavs ierocis, kuru vari izmantot savā labā. Tāds ir mans uzskats par šo jautājumu no laika gala.”

Zane cer, ka šajā darbā viņa jutīsies brīva. Viņa apzinās, kas ir sabiedriskās attiecības un kādu iestādi pārstāv. Galvenais, lai darba devējs uzticas. Sabiedriskās attiecības veido radošs darbinieks, ja viņu kāds sāk tirdīt un raustīt, viss var aiziet greizi. Protams, ja priekšnieks uzdos atspoguļot kādu konkrētu tēmu, tas būs jādara, bet nevar radošu cilvēku ielikt rāmjos, jo viņš nejutīsies brīvs un nevarēs kvalitatīvi strādāt. Tieši tādā plāksnē viņa pārrunājusi šo jautājumu ar rajona padomes priekšsēdētāju Andri Badūnu un pārliecināta, abi labi sapratuši viens otru. Zane jau tagad ir pateicīga darba devējam, kurš cenšas rast iespēju īsā laika posmā sarūpēt visu nepieciešamo šo jauno pienākumu veikšanai, kas budžeta gada nogalē nav vienkārši.

Zane nekad nerunā aplinkus, viņa tieši pateiks acīs to, ko domā, lai cilvēks to uzzina no viņas, nevis svešiem. Viņa arī atzīst, ka, strādājot televīzijā, pazaudējusi daļu savas sirsnības un labsirdības. Sākotnēji visiem uzticējusies, jo uzskatīja, ja pati respektē sarunbiedra viedokli, tad tam būtu jārespektē arī viņējais. Bet bija cilvēki, kas viņas viedokli nerespektēja, pat izmantoja pret viņu. Zane kļuva dzelžaināka. Viņa vienmēr interesējusies par tik sarežģītām lietām, kā, piemēram, priekšnieka un padotā attiecības. Esam pieraduši pie situācijas, kad priekšnieks norāj padoto, kurš ir viņa draugs, bet izdarījis kaut ko nepareizi: “Tu ar mani vai pret mani? Darīsi kaut ko, labosi?” Draugs mēģina attaisnoties, jūtas vainīgs: “Jā, izlabošu!” Priekšnieks baidās uzticēties, bet darba ņēmējs visu nakti pildīja uzdevumu un ir aizvainots uz draugu, kurš sabļāva tā vietā, lai pateiktu: “Mums ir sanācis nepareizi, kā mēs varētu to risināt?”

Zane: “Es jautāju sev, kāpēc cilvēki nepieiet šai lietai tā — nē, tu neesi vainīgs, abi esam vainīgi, abiem jārisina šī problēma! Tieši tik lojāli es arī vienmēr mēģināju strādāt, bet tikai vēlāk sapratu, ka mūsu sabiedrība, mēs visi vēl neesam izauguši līdz tādam līmenim. Nav jāmeklē vaina līdzcilvēkos, bet jāredz arī sava atbildība, kopā jārisina problēmas un jāmeklē kompromiss.”

Juris ROGA