Pirms gada, lieliski atpūties ar makšķeri uz upes, arī šogad es plānoju pavadīt atvaļinājumu pie Daugavas. Nemaz nešaubīdamies par teicamu laika pavadīšanu, uzaicināju kompānijā savu bērnības draugu, ko drīz vien nožēloju: īstas copes nebija, un rīdzinieks ņēmās izsmiet mani: “Kur tad tavas izslavētās upes raudas un lielie plauži?”
Tā dienu pēc dienas, veltīgi rīta gaismiņā izbarojot spaini smaržīgas putras, mēs ar Georgu lādējām sīkos pličus un vīķes, kas kāri ķēra fīdera rīku āķus piecu metru dziļumā. Mierināja tikai tas, ka arī tuvākajos krastos makšķerniekiem klājās tāpat. Augusts vienmēr skaitījās “visražīgākais” mēnesis, bet te zivis gluži kā izsludināja bada streiku. Raudu ķērāji, kuri iebarošanai izmantoja kviešus, sūdzējās, ka zivis neķeras nemaz, pavisam neveicās arī plaudiniekiem, kuri izmantoja gruntsmakšķeres rīkus un barotavu. Veltīgi nosēdējis astoņas rītausmas uz upes, es nopietni aizdomājos. Mans pārinieks uz atvadām ieteica pasēdēt nakti laivā upes vidū. Šis ierosinājums bija prātīgs, taču makšķerēšanai krēslā un mēnesnīcā bija tas pats rezultāts: kāds desmits nieka sīkzivju. Pat sliekas uz āķa palika neskartas, nerunājot jau par citu ēsmu.
sēneMēs, makšķernieki, esam sabiedriski cilvēki, uzzināt jaunumus palīdz mobilie telefoni. Sarunas ar kolēģiem copmaņiem sniedza atbildi uz jautājumu: kāpēc Daugava pastāvīgi “apved ap stūri” makšķerniekus? Mans vecais paziņa Heinrihs Jakovickis pirmais pamanīja, ka pliču kuņģi pilni ar tumšu masu. Ar lupas palīdzību ziņkārīgais copmanis saskatīja sīkas gliemežnīcas. Tā tika apstiprināta versija, ka karstais jūlijs ar ļoti zemo ūdens līmeni upē veicināja bagātīgas barības bāzes veidošanos. Augu un dzīvnieku barības pārpilnība izskaidro to, kāpēc augustā nemaz nebija copes. Turklāt mēneša sākumā masveidā izlidoja baltie tauriņi, kurus dēvē arī par viendienītēm. Šis augusta sniegs baltā kārtā nosedza upju krastus, bet naktī ūdens burtiski vārījās no zivju “mielasta”. Tā turpinājās trīs četras dienas, pēc tam copes vairs nebija. Tieši šis laiks sakrita ar manis ilgi gaidītā atvaļinājuma sākumu. Bet, lūk, pagājušajā gadā tauriņu lidošana ievilkās uz trim nedēļām, kas nemaz netraucēja makšķerniekiem. Gavilēja plaudinieki un lielu raudu ķērāji. Tā ka gadi ir dažādi un ilggadējā makšķerēšanas praksē man pirmo reizi augusts pilnībā lika vilties.
No informācijas, ko es saņemu, varu apgalvot, ka karstais laiks vasaras vidū, izraisīja neredzēti labu siltummīlošo plēsoņzivju samu ķeršanos. Mūsu speciālisti ar trolingu (ķeršana ar velci no motorlaivas) guva vienkārši fantastiskus rezultātus. Parādījās īsti samu ķeršanas meistari, kuri ar lieliem dziļūdens vobleriem šogad noķēra vairākus desmitus samu, tajā skaitā arī eksemplārus, kas svēra 20 - 30 kilogramu. Klīst runas arī par gigantiskiem ūsaiņiem, kas norāvās. Viss var būt, jo divu triju pudu smagu samu mitināšanās dziļajos upes atvaros pilnīgi ticama. Pateikšu tikai to, trolings prasa dārgu tehnisko aprīkojumu un ļoti augstu spiningotāja meistarību. Īpaši velkot lielas zivis. Motorlaivu, kas apgādātas ar mūsdienīgiem un dārgiem Japānas ražojuma dzinējiem, uz Daugavas ūdeņiem kļūst aizvien vairāk un vairāk.
Neguvis īstu makšķerēšanas baudu, es nodevos sēņošanas priekiem. Ja augusta nogale īpaši neiepriecināja, tad septembra sākums bija ražīgs. Baravikas ir visvēlamākais “kluso medību” cienītāja atradums. Katrs gads naturālistam sagatavo jaunas mīklas. Pirms gada sēnes sarūpēja tikai tie, kuri nepalaida garām graudaugu vārpošanas laika baraviku un apšu beku augšanas sezonu. Turpretim augusta beigās un septembra sākumā uznāca sausums, un tas turpinājās līdz pat salnām. Tā arī īstas sēņu sezonas nebija. Šogad ir gluži otrādi: tajā pašā periodā lietus bija gana, bet gaidāmās bagātās meža ražas sākumā nebija. Vieni vainoja sauso vasaru, kas sabojāja sēņotni, citi - pēdējās bezsniega ziemas stipro salu. Veltīgi: siltais septembra lietus darīja savu: ceturtdien man laimējās nogriezt 101 baraviku. Attēlā, ko es iemūžināju pāris dienas agrāk, arī redzamas baravikas, kuras atradu biezā eglājā. Šogad baravikas, kā man šķita, slēpjas no cilvēka acīm. Tā ka, sēņotāji, esiet uzmanīgi!
“Ķert zivis duļķainā ūdenī” - šai parunai nav ne mazākā sakara ar makšķernieku un spiningotāju.
Turpināt makšķerēšanas eksperimentus atvaļinājuma otrajā pusē nebija vērts: no ilgstošām lietavām Rietumdvinas augštecē ūdens līmenis upē pacēlās tā, ka tas gandrīz sasniedza pavasara atzīmi. Tādas ir māmuļas dabas kaprīzes un pārsteigumi.
Aleksejs GONČAROVS
.jpg)
