Tīģera cienīgs lēciens

Dagdas folkloras centra un kopas “Olūteņi” vadītāja Inta Viļuma atzīst, šis bijis notikumiem tik bagāts gads, ka kolektīvs bija spiests no vairākiem piedāvājumiem atteikties. Jā, jā! “Olūteņi” ir spējuši izrauties no lielās pelēcīgās masas un uzspīdēt kā zvaigzne debesu jumā, tikuši pamanīti un atzīti. Bet ceļš uz panākumiem bijis gana tāls un ērkšķiem kaisīts...



Pa graudiņam



Inta_OluteniPamatus “Olūteņiem” Inta Viļuma ielika vēl skolas gados, kad uz velosipēda bagāžnieka uzlika lielo, 16 kg smago magnetofonu “Sigma” un devās ceļā pie vecmāmiņas uz Mākoņkalnu, kur darbojās Mākoņkalna folkloras kopa un kurā dziedāja vecmammas māsa. Ar to viss sākās, Inta pieķērās šai lietai ar sirdi un dvēseli.



“Tobrīd tas bija kaut kas īpašs,” atceras Inta. “Iedomājieties, cik interesanti tolaik bija redzēt, kā desmitiem cilvēku iznāk uz skatuves tautas tērpos! Vajadzēja arī uzdrīkstēšanos, jo nevarēja zināt, kā to novērtēs par-tijnieki. Mani tas piesaistīja, bija ļoti aizraujoši. Braucu pie viņiem, pierakstīju dziesmas, no lentes tekstus ar roku pārrakstīju kladēs. Vācu visu, ko varēja savākt, burtiski pa graudiņam. Vecā, uzticamā “Sigma” vēl šobaltdien ir darba kārtībā, bet lielākā daļa spoļu lenšu tomēr jau ir pārrakstītas uz kasetēm. Nav pārrakstīti tikai tautas muzikantu ieraksti. Klades krietnu laiku tā arī gulēja galda atvilktnē, pēc tam biju iedevusi Astašovas kluba vadītājai cerībā, ka viņa izveidos kādu kolektīvu. Divus gadus klades noturēja, neko neizveidoja, tad es nolēmu, ka pamēģināšu pati.” 1996. gada Ziemassvētkos uz Astašovas tautas nama skatuves kāpa pirmie celmlauži — Žeņa Lukaševiča, Aina Romanovska un Inta Viļuma. Ar to sākās kolektīvs, jau nākamā gada sākumā trijotnei pievienojās citi entuziasti, kolektīvs ieguva savu tagadējo nosaukumu. Lai gan jaundibinātais kolektīvs strādāja vaiga sviedros, tas neguva tūlītēju atzīšanu un nebaudīja rajonā kultūras jomā strādājošo atbalstu. Pirmie pieci gadi pagāja uz plika entuziasma pamata. Tie bija patiesi grūti laiki, līdz kamēr “Olūteņus” iepazina Rīgas folkloras speciālisti. Ar to brīdi sākās attīstība, kurai durvis plašāk pavērās līdz ar Dagdas folkloras centra izveidošanu. Kāpēc tieši Dagdā?



Atspēriena punkts — Dagda



I. Viļuma: “Viens no pamudinājumiem bija gaisā virmojošās idejas par pagastu apvienošanos. Jāsaprot, ka pilsētai būtu lielākas iespējas, ja mēs paliktu Andrupenē, diez vai mūsu izaugsme būtu tik strauja. Mums vienkārši nebūtu tik daudz iespēju, kā tagad. To redzējām, kad vēl bijām Andrupenes kolektīvs — mūs jau atbalstīja Dagdas dome, piemēram, ar transportu. Andrupenes pagastam sava autobusa nebija, bet kokaudzētavas transports faktiski bija zelta vērts — mēs nekur nevarētu aizbraukt. Tolaik mūs atbalstīja priekšsēdētāja Janīna Tukiša, tagad to dara arī Viktors Stikuts. Folkloras centram ir savs budžets, šai naudai esam paši saimnieki, tāpēc varējām ieekonomēt un pērn rudenī veicām telpu remontu. Tagad pie mums ir patīkami ienākt.”



Dagdas folkloras centrs tika izveidots 2002. gadā, “Olūteņi” tā paspārnē nonāca ar 2003. gada pavasari. Par šī centra izveidi Inta Viļuma togad saņēma Folkloras Gada balvu tradicionālās kultūras mantojuma un novada sadarbības glabāšanas, aizsardzības un kopšanas nozarē. Šis bija viens no pirmajiem folkloras centriem Latvijā, tagad tādi ir vairāki.



Kopš centra izveides realizēti jau 12 projekti, visi Kultūrkapitāla fonda tradicionālajā kultūras nozarē. Viens no pirmajiem — Dagdas novada folkloras centra projekts, pateicoties kuram tika iegādāta visa nepieciešamā orgtehnika. Projekts bija nozīmīgs ar to, ka deva iespēju ievadīt datorā un sistematizēt savāktos folkloras materiālus. Ļoti būtiska nozīme centra un kopas attīstībā izrādījās internetam, jo tas deva iespēju piekļūt jaunākajai informācijai, kā arī operatīvi veikt saraksti, izmantojot e-pastu. Tagad centrā atrodami gan materiāli, kas atvesti no Rīgas folkloras krātuves, gan pašu savāktie ekspedīcijās, kas notikušas, pateicoties projektiem. Ar Mākoņkalnu viss sākās, savulaik Intas savāktajam materiālam pievienojās klāt mūspusē savāktās dziesmas un tradīcijas.



Visa dzīve fotogrāfijās



Folkloras kolektīva dzīve atspoguļota vairākos foto albumos. Tie stāsta gan par kolektīva darbību folkloras jomā, gan par kopīgiem atpūtas pasākumiem. Viens no tādiem ir ekskursija uz Lietuvu, kuras laikā “Olūteņu” dalībnieki pabija Traķos un Krusta kalnā. Arī šādi braucieni ir nepieciešami, lai atgūtos un turpinātu iesākto darbu. Te ir arī fotogrāfijas no “Folkloriādes 2004” — Inta turp nokļuva pieredzes apmaiņas laikā starptautiskās delegācijas sastāvā, kas brauca no Rīgas. Viņasprāt, pieredzes apmaiņas braucieni ir ļoti vērtīgi, jo var iemācīties daudz jauna, tostarp arī ciemiņu uzņemšanas kultūru.



kruze_Oluteni“Pastāv uzskats, ka kolektīvā pieļaujama tērpu dažādība, kad atšķiras kādas detaļas, krāsa,” uzsver Inta. “Es tam nepiekrītu un Folkloriādē pārliecinājos, ka man ir taisnība. Tur neredzēju nevienu kolektīvu, kura dalībniekiem būtu atšķirīgi tērpi, visiem tie bija vienādi, līdz ar to katrs kolektīvs ir atpazīstams. Daudz ko var iemācīties tādos pasākumos.”



Šķirstot albumus, uzmanību piesaista maskās tērpti ļaudis. Izrādās, masku tradīcija atrasta tieši Mākoņkalnā, tagad kolektīvs to tikai izkopj. Turklāt dara to ļoti veiksmīgi, par ko liecina daudzās atzinības un uzslavas. Tiem, kuri dzīvē saskata tikai materiālās vērtības, ir grūti saprast šo šķietami necilo dokumentu vērtību. Inta apgalvo, ka atzinībām un uzslavām ikviena kolektīva dzīvē ir milzīga nozīme. Iedomājieties — kolektīvs katru gadu gatavojas, brauc un nav nekā. Neviļus rodas jautājums, vai tad esam tik slikti, ka neko nevaram? Bet patiesībā ir ļoti grūti iegūt to pašu uzslavu, jo komisijā strādā izcili šīs lietas speciālisti, bet kolektīvam viss jāizdara absolūti pareizi. Nesanāk vienu reizi, otru, trešo, kolektīvs salūst psiholoģiski.



“Protams, ka grūti, protams, ka vajag daudz strādāt un pētīt,” atzīst Inta. “Bet cik ilgi mēs varētu uzstāties tikai Dagdā? Vajag izbraukt tālāk, tieši tāpēc izmantojām katru iespēju braukt uz pasākumiem ārpus rajona. Šodien esam sasnieguši tādu līmeni, ka varam izvēlēties, kur brauksim, kur nē. Patiesībā ir žēl atteikt aicinājumiem, bet mēs nevaram parādīt kaut ko kaut kā, mums jāparāda viss atbilstoši konkrētai tradīcijai. Tāpēc arī rakstu scenārijus.”



Masku tradīcija



Starp citu, tam, kā “Olūteņi” apguva masku tradīciju, ir interesanta priekšvēsture. Kādu dienu kolektīvs saņēma uzaicinājumu uz starptautisko masku festivālu Daugavpilī. Intai nebija ne jausmas, kas tas vispār ir un ko tur darīt. Gadu mācījās kursos Rīgā un deva piekrišanu — kolektīvs piedalīsies festivālā. Tādus kursus šodien vairs neviens nerīko, tālab šodien sākt šādu darbu no nulles būtu ļoti grūti un diez vai būtu panākumi. Ir milzums nianšu, kuras mūsu senčiem bija pašsaprotama lieta, bet tagadējai paaudzei jāapgūst pamatu pamati, lai kaut kas nenoietu greizi. Piemēram, maskās nedrīkst izmantot mūsdienu materiālus, jāņem viss dabīgais. Savukārt, ne kurš katrs dabīgais materiāls izmantojams, piemēram, auglības simbolam. Niedre, salmi noteikti nederēs — tie ir tukši.



“Saņēmu programmu, bet tajā Ziemassvētku čigāni, vēl kādi čigāni,” turpina Inta. “Iedomājieties, kāda konkurence čigānu masku grupā. Es sāku meklēt citu masku tradīciju, atradu to Mākoņkalna pusē. Mamma pastāstīja, ka bijušās Ziemassvētku kaitas, nevis čigāni — tā jau ir pavisam citādāka tradīcija. Uztvērām to stīgu, apguvām tradīciju un visus pārsteidzām. Pēc mūsu pirmā masku tradīciju festivāla bija seminārs, tajā lasīju lekciju par šo atrasto tradīciju. Tagad mūs katru gadu neatlaidīgi lūdz piedalīties ar šo tradīciju dažādos pasākumos, festivālos. Februārī masku festivāls būs Liepājas rajona Bārtā, arī viņi gribētu parādīt plašāku masku tradīciju spektru un lūdz, lai mēs piedalītos. Ar maskām ir tā, ka publika uztver tikai vizuālo pusi, taču pilnībā visu spektru saprot tikai speciālisti. Būtībā mēs izspēlējam vecā gada aiziešanu un jaunā atdzimšanu.”



Juris ROGA



Materiālu pilnībā lasiet 12. septembra laikrakstā "Ezerzeme", 1. un 3. lpp.