Cieni sevi! (Psihologa konsultācija)

Vai tiek saglabāts līdzsvars starp amata darbu un māju, ģimeni? Mūsu dienās nebūt ne. Darbs, tas ir, tā samaksa nodrošina mūsu eksistenci. Reizēm tā mūsu vērtību sistēmā tiek izvirzīta pirmajā vietā. Vai no tā cieš citas mūsu eksistences sfēras? Bez šaubām! Diemžēl ne visu var izmainīt. Pelnīt, lai dzīvotu, tāda ir mūsdienu devīze. Taču savstarpējās darba attiecības var nokārtot katrs. Vai ir vērts pēc darba dienas visu savu problēmu gūzmu pārcelt uz māju, ģimeni, pie draugiem? Nekādā gadījumā ne. Bet kā tad “izlādēties”? Izgāzt savu neapmierinātību pār priekšnieku vai padoto? Ja rodas tāda vēlēšanās, acīmredzot darbā ir problēmas. Situācija, kad jūs neapmierina tas, kā pret jums izturas jūsu vadītājs, direktors, menedžers, t. i., cilvēks, kurš ir augstāks pēc ranga un apveltīts ar varu, prasa nekavējošu izskatīšanu! Tieši tāpat kā situācija, kurā padotais ieņēmis savam stāvoklim neadekvātu pozīciju. Principā subordinācija vairāk nāk par labu otrajai situācijai. Variants ar padotā neapmierinātību ir sarežģītāks. To parasti pavada tādi vārdi: “Viņš/viņa man piekasās!” vai “Mani grib izēst”, vai “Viņš/viņa šodien nav omā, tāpēc arī uzbrūk!” Dienu, kad priekšnieks “nav omā”, kļūst aizvien vairāk, aug neizpratnes slieksnis, savstarpējās attiecības nonāk strupceļā. Cieš visi. Ko darīt? Atkārtošu, to nedrīkst ielaist. Pats par sevi tas nenokārtosies. Bet neatrisinātas situācijas paildzināšana rada ļoti daudz negatīvu seku, tajā skaitā arī fiziskās pašsajūtas jomā. Neatrisinātas psiholoģiska rakstura problēmas izraisa noteiktas slimības. Ko darīt?

Atteikties no šādām frāzēm: “Viņš/viņa man piekasās!” vai “Mani grib izēst”, vai “Viņš/viņa šodien nav omā, tāpēc uzbrūk!” — tas izraisīs upura pozīciju. Mēs apvainojam vai apvainojāmies, nesaprotam otru, šajā gadījumā — priekšnieku, pilnībā aizmirstot savas jūtas. Pajautājiet sev: ko jūs konkrēti jūtat, kad šādi izturas pret jums jūsu vadītājs? Ieklausieties sevī, nevis vainojiet viņu, kāpēc viņš tā uzvedas. Patiesībā no kurienes jums to zināt. Un galvenais — vai jūs esat pārliecināts par to, ka jums obligāti jāzina šādas viņa uzvedības cēlonis! Vai jums nešķiet, ka jūsu personiskās jūtas un pārdzīvojumi ir daudz svarīgāki? Tad arī pasakiet to! Jums ir nepatīkami, kad uz jums paceļ balsi? Pasakiet: “Es ne visai komfortabli jūtos, kad uz mani kliedz. Vai mēs varam runāt citā tonī? Paldies.” Jūs uzskatāt, ka jums lieki piekasās? Vai jūs esat pārliecināts, ka izpildījāt savus amata pienākumus? Pasakiet: “Esmu pārliecināts/a, ka izpildīju visus līgumā minētos punktus. Papildus darbs prasa papildu samaksu.” Apmēram tā. Galvenais ir neielaist situāciju un runāt par to, ko jūs jūtat tajā brīdī! Patiesībā domājošam cilvēkam, kurš spēj analizēt situāciju, tas kalpos par noteiktu signālu, ka kaut kas nav tā, kā tam jābūt. Kā gan citādi priekšnieks sapratīs, ka jūs, maigi sakot, nejūtaties komfortabli, kad viņš dod rīkojums paaugstinātā un neiecietīgā tonī? Jūs gribat, lai jūs cienītu? Cieniet sevi paši! Jūs nokļuvāt upura stāvoklī? Tas jums patiešām nepatīk? Mainiet situāciju! Ieklausieties sevī, bet nesāciet apvainot darba devēju! Apkārtējie redz jūs tādu, kādu jūs sevi pasniedzat. Jūs paši sevi pozicionējat. Kāda jums ir attieksme pret sevi, tāda būs citu attieksme pret jums. Cieniet un paši novērtējiet sevi, tas nekavējoties ietekmēs citu cilvēku attieksmi pret jums.

Irina JAPIŅA, psiholoģe