Lietuvas improvizācija par tūrisma tēmu

Protams, Zarasas ezeru novada galvenā bagātība ir daba. Tūrisma biznesa organizētāju fantāzijas lidojums vienkārši pārsteidz. Piedāvājamās gultasvietas — tas ir otr-kārt, bet pirmkārt, ekskluzīva romantika, par ko mēs arī varējām pārliecināties. Kāda gan atpūta pie ūdeņiem var būt bez pirts! Sākumā mēs pērāmies karstā krievu pirtī. Tikai tā nebija parastā krievu pirts: atveseļošanas komplekss bija peldošs un šūpojās ezera viļņos. Uz to veda četri ceļi pēc izvēles. Pirmais — parastais, pa sauszemi, kas ir ērts gājējiem, autovadītājiem un velobraucējiem. Ūdens maršruti ir visai interesanti: ārtgaitas motora kuteris, kas var uzņemt divus desmitus pasažieru, kā arī arhaisks prāmis ar roku vilkmi un patlaban modernās kanoe laivas. Protams, mums, jubilejas svinību viesiem, piedāvāja piepūšamo kuteri, kas attīsta milzīgu ātrumu. Straujas virāžas, šļakatu kaskādes, spiedzieni un prieka saucieni... Atvēsinājuši mūs ar mākslīgo vējiņu un lietu, saimnieki uzaicināja karstā pērtuvē, no kuras mēs skrējām uz pontona malu un nirām ezera ūdeņos. Somu pirtīs, kas Baltijas valstīs kļuva par parastu lietu vēl pirms gadiem trīsdesmit, mēs neiegriezāmies. Toties labprāt iepazināmies ar zviedru izgudrojumu.

Zarasaj1Skandināvu mazgāšanās brīnums — tas ir milzīgs koka toveris ar autonomu kurtuvi, kur uz zemūdens lāvām var nosēsties vairāk nekā desmit cilvēku, bet virs ūdens rēgojas tikai galvas. Galvenais jaukums ir tas, ka par zviedru pirts sienām kalpo dižkoki, bet par griestiem — debesis. Mums pastāstīja, ka galveno gandarījumu ekstremālo ūdens procedūru cienītāji gūstot saltās zvaigžņotās naktīs. Taču arī vasarā mēs izjutām pilnīgu svētlaimi, kad, sakarsuši līdz gurdenumam, skrējām pa trapu, lai nokļūtu ezera vēsajos un dzidrajos ūdeņos. Bet atvēsinājušies atkal līdām brīnumtoverī ar ļoti karstu ūdeni. Šo sajūsminošo procedūru apturēja tikai milzīga kūpināta karpa, kas pēkšņi parādījās krastmalas galdā. Šo gastronomisko pauzi sarīkoja ne jau kas cits kā Nikolajs Gusevs, Zarasas administrācijas vadītājs.

Zarasaj2Atzīšos, ka uz Lietuvas zemes mēs izjutām daudzus pabeigtā starptautiskā projekta “Kulinārais mantojums” jaukumus. Mūs visu laiku cienāja ar vārītiem vēžiem. Vietējiem, lieliem un neparasti gardiem. Nejauši es pamanīju, ka šo gardumu ļoti ciena Kazimira Prunskiene, lietuviešu tautas mīlule. Par parastu ēdienu svētku galdā kļuvuši vīngliemeži, ar tiem labprāt mielojās ne tikai Francijas gardēži. Mēs nobaudījām arī slaveno šakoti, bet trokšņainajā gadatirgū iepazināmies ar šī formas ziņā sarežģītā saldā pīrāga gatavošanas tehnoloģiju. Mēs uzzinājām arī cepelīnu lietuviešu gaumē gatavošanas svarīgākos noslēpumus.

Svētku tirgū krāslavieši pārliecinājās, ka arī amatniecības sfērā lietuvieši izceļas ar nebeidzamiem radošiem meklējumiem un ļoti veiksmīgiem atradumiem.
Mūs tik tiešām pārsteidza pārbagātais suvenīru (turklāt vis- dažādāko) klāsts jebkurai gaumei.

Tagad pēdējais, ko gribu pateikt. Katra viesu māja cenšas pārsteigt un piesaistīt tūristus ar saviem pievilinājumiem. Viena — ar peldošu krogu, cita — ar senatnes priekšmetiem, vēl cita — ar eksotiku. Kādā romantiskā krastā mūs centās ieintriģēt ar zooloģisko dārzu miniatūrā. Mēs tikai pasmaidījām: Gabrusāni no Robežniekiem šajā ziņā aizgājuši krietni tālāk. Taču te mūs vienkārši apbūra dekoratīvas melnas cūciņas un pieradināti zaķēni, kurus pārsteigtie tūristi bez mitas glāstīja un baroja.

Aleksejs GONČAROVS