Helēna Jermakoviča: “Mūsu bagātība — mēs paši!”

Šķaunes pagasta tautas bibliotēkas bibliotekāre Helēna Jermakoviča pēc izglītības ir mediķis — viņa savulaik pabeidza Daugavpils medicīnas skolu, kur apguva medmāsas profesiju. Patiesībā šo arodu Helēna izvēlējās neapzināti, uz dullo. Mediķu ģimenē nebija: tēvs — šoferis, kurš diemžēl jau ir aizsaulē, mamma — slaucēja, kura agrāk strādāja kantorī. Tātad abi bijuši vienkārši darbarūķi. Helēna devās apgūt medicīnu tikai tāpēc, ka pēc vidusskolas bija kaut kur jāiestājas un jāiegūst daudzmaz prestiža profesija. Bet viss pavērsās tā, ka viņa nekad nav strādājusi apgūtajā profesijā. Vai Helēna būtu mediķis, ja liktenim labpatiktos izspēlēt citu partiju? Jā, viņa pārliecināta, ka spētu strādāt šo darbu: “Prakses laikā es nekādu vainu tam neredzēju, pat biju izbrīnīta, ka nemaz nebaidījos no asinīm, no tā, ka jāveic medicīniskas manipulācijas, dežurējot slimnīcā. Nejutu pretīgumu arī patologanatomijā, kur bija jāpraktizējas mācību laikā.”

Bet dzīvē sanāca tā, ka pilsētā nebija kur dzīvot, turklāt tolaik jaunajai meitenei ļoti gribējās uz mājām, atpakaļ pie mammas un tēta. Šķaunē izrādījās brīva vieta bērnudārzā, kur Helēna bija izgājusi mācību praksi. Darbs ar bērniem iepatikās, viņa nolēma pārkvalificēties par audzinātāju. Bērnudārzā jauno darbinieci uzņēma ļoti labi, lai gan sākotnēji bijušas grūtības iejusties kolektīvā. Tā viņa palika laukos pie vecākiem.

Kā vairākums tā laika lauku jaunatnes, arī Helēna ar savu izredzēto iepazinās dančos. Baltkrievu puisis Ivans strādāja saimniecībā par šoferi. Pavisam drīz — 1982. gadā — jaunieši nosvinēja kāzas, izveidojot stipru ģimeni. Abiem piedzima dēls, kuram deva vārdu Andrejs. Nolēma, ka tas ir skanīgāks par latviešiem ierasto Andri. Dzīvot pie vecākiem nenācās ilgi, drīz pēc kāzām jaunā ģimene saņēma labiekārtotu divistabu dzīvokli trīsstāvu mājā.

Helēna atceras, ka dēls auga sarežģītajā pārmaiņu laikā, kas lauku ģimenēm izrādījās sevišķi smags tieši finansiālajā ziņā. Uzsākot darbu bērnudārzā, viņai pat prātā neienāca, ka šī nav darbavieta uz mūžu. Līdz darba mūža desmitgadei pietrūka pavisam maz — 1993. gadā iestādi slēdza, bet Helēna kļuva bezdarbniece. Šis bija viens no vissmagākajiem posmiem ģimenes dzīvē, bet viņai tas izrādījās jo sevišķi smags. Viņas dzīvesbiedram paveicās labāk — Ivans praktiski ne dienu nebija bez darba, tagad viņš ir traktorists-meha-nizators Šķaunes kompleksā.

“Kad es paliku bez darba un regulāriem ienākumiem, to ļoti pārdzīvoju,” atceras mana sarunbiedre. “Neslēpšu, man tas bija ārkārtīgi smags laiks — jutos ļoti slikti. Ķēros pie katra salmiņa, veicu dažādus darbus, jo nekādas izvēles faktiski nebija. Tostarp bija jādodas arī uz cūkkopības kompleksu, kad paaicināja. Dežūrtelpā bija daudzmaz ciešami, bet pēc tam bija jāpierod arī pie cūkkopības.”

Andrejs mācījās tepat Šķaunes pamatskolā, tālab izdevumi dēla mācībām faktiski nebija lieli. Pēc tam viņš devās uz Ezernieku vidusskolu, tādejādi Helēna tagad var lepoties ar kādu tradīciju — savulaik pati pabeigusi vidusskolu Ezerniekos. Tiesa, par vismīļāko viņa uzskata Šķaunes skolu, kurā pavadīti astoņi gadi, nevis Ezerniekus, kur aizritējuši trīs gadi. Visjaukākā bijusi tā skola, kas atradusies vecajā ēkā pie baznīcas, kurp ceļu mērojusi septiņus gadus. Jaunajā ēkā mācīties iznācis tikai gadu, bet tas palicis atmiņā ar lielu izlaidumu — 30 bērnu. Pat Ezerniekos klase izrādījās mazāka — nepilni divi desmiti audzēkņu. Par mūsdienām pat runāt negribas — astoņi bērni jau skaitās gana liela klase.

Šodien Helēnas dēls dzīvo Rēzeknē un strādā kādā firmā par datorspeciālistu. Absolvējis Rēzeknes augstskolu. Vecākiem ir prieks par dēlu, kurš spējis izlauzt sev ceļu dzīvē. Vai Helēna pārdzīvo, ka viņš izvēlējies iet citu ceļu, ne tādu, kādu savulaik izvēlējās māte, kura atgriezās uz laukiem pie vecākiem? Nezinu.

Helēnai lauksaimniecība patiesībā nav bijusi nekāda sirdslieta. Tikai kopš tā laika, kad palika bez darba un sovhozā Šķaune par pajām nopirka gotiņu, viņa pievērsās lopkopībai: “Nopirku govi, atvedu uz mājām un domāju — ko tagad darīt? Slaukt nepratu, aicināju palīgā savu māsu Ainu. Tā jaunākā māsa iemācīja vecāko lopkopības pamatiem. Sākumā man tā visa padarīšana nepatika, bet tagad, aizejot pie govs, pēc darba es relaksējos. Sākumā mums bija viena, tad divas, pat trīs govis. Tagad turam divas piena devējas un divus bullēnus — var teikt standarta lieluma Latgales lauku mājsaimniecība. Cūkas neturam, jo gaļu varam nopirkt tepat kompleksā.”

Ja darbu ne savā specialitātē var uzskatīt par lielu laimi, bet laukos tā tas noteikti ir, tad manai sarunbiedrei tā uzsmaidīja, kad atbrīvojās vieta bibliotēkā. Septiņi cilvēki uz vienu vietu — laukiem tas ir iespaidīgs konkurss. No visiem pretendentiem priekšroka tika dota Helēnai, par ko viņa pateicīga liktenim un cilvēkiem, kuri saskatīja viņā bibliotekāres dotības. Diemžēl viņai tā arī nav izdevies iegūt profesionālo izglītību šajā jomā, ir pabeigti tikai kursi. Helēna arvien nejūt pārliecību, ka grāmatas ir viņas sirdslieta, lai gan darbs ir gana interesants, jo saistīts ar cilvēkiem. Sarunas laikā Helēnai vairākkārt nācās atstāt mani pārdomās un pievērties kārtējam apmeklētājam. Kurš atnāca pēc grāma-tām sev, kurš paziņam. Visdzīvīgākais laiks bibliotēkā ir pēcpusdienā, kad skolēni nāk sērfot internetā. Tiesa, viņu interešu loks nav diez cik plašs, lielākoties www.draugiem.lv un tamlīdzīgi portāli. Daudz vērtīgāk būtu, ja šie puikas un meitenes biežāk lasītu grāmatas. Iegriežas arī pieaugušie, tostarp bezdarb-nieki, kuri ir apmācīti datoru lietošanā dažādos kursos. Nāk lauksaimnieki, kuri meklē nopietnu informāciju par lauksaimniecību, viņiem izklaides tikpat kā neinteresē. Datori ir izmainījuši bibliotekāres dzīves ritmu: ja agrāk piektdienas pēcpusdienu varēja veltīt telpu uzkopšanai, tad tagad laikam būs jānāk brīvdienās, lai telpas uzkoptu, netraucējot apmeklētājus. Tomēr ne jau tas ir šī darba trūkums — Helēnai nekad nav paticis darbs ar dokumentāciju, bet bibliotēkā tās netrūkst, sākot ar kartīšu aizpildīšanu un beidzot ar dažādām atskaitēm. Citādā ziņā bibliotekāres darbā garlaikoties neiznāk. Vajag palīdzēt cilvēkiem izvēlēties grāmatas, gadās, ļaudis bibliotēkā ienāk vienkārši aprunāties par dzīvi. Bibliotekāres darbā ir laika posmi, kad Helēnai nākas būt vienai plašajā telpā, bet tas nav iemesls, lai viņa tur justos vientuļa. Turklāt pagastā strādā draudzīgs kolektīvs, ar kuru kopīgi un interesanti tiekot svinētas dzimšanas un vārda dienas, citi svētki.

Lai cik dīvaini tas būtu, bibliotekāres mājās grāmatu nav daudz vairāk kā ikvienā citā ģimenē. Pats minimums, kā jebkura cita šķaunieša dzīvoklī vai mājā. Brīvo laiku, kad tāds ir, Helēna vislabāk pavada, adot zeķes, cimdus, šalles, kleitas, cepures, vārdu sakot, viņa spēj noadīt gandrīz jebko, ja vien ir attiecīgā literatūra. Pirmos soļus adīšanas noslēpumos parādīja mamma, bet nopietnāk adīšanai pievērsusies, kad kļuvusi bezdarbniece. Mana sarun- biedre vakaros labprāt sēžas pie televizora ar adīkli rokā. Helēnai ir maza krustmeitiņa Violeta, kurai apritējuši divi gadiņi un kura jau kļuvusi par modeli: ko tik krustmāte uzada, to visu labprāt uzģērbj. Viss viņai patīk. Helēnai ir arī liela krustmeita — māsas meita Inga.

Atgriežoties pie Helēnas stāsta par bibliotekāres ikdienu, es tomēr tajā nesaklausīju to dzirkstelīti, kas iedegās kā liesma, kad viņa runāja par savu pirmo darbavietu un mazajiem bērniem. Nav redzēts tāds bērns, kurš uzgrieztu muguru manai sarunbiedrei, novērstos no viņas.
“Es varu atrast atslēdziņu uz katra mazā bērna sirdi,” ne bez lepnuma saka Helēna, kas ir balta patiesība. Tūlīt pat viņa piebilst: “Juri, tikai neraksti par mani kā par trieciennieci-varoni!”

Nezinu, laikam man neizdevās turēt savu solījumu, bet Helēna ar savu darbu un dzīves piemēru ir pelnījusi, lai par viņu teic tos vislabākos vārdus. Viņu cienu ne tikai kā savu bijušo klasesbiedreni, kura bija viena no kārtīgākajām skolniecēm Ezernieku vidusskolā, bet arī kā cilvēku, kurš, neskatoties uz būtiskiem ieguvumiem, kas bijuši iespējami, pa-teicoties kādreizējam komunistiskajam režīmam, neslimo ar nostalģiju pēc PSRS. Vienīgi tik daudz, ka tas viņai ir bijis skaistais jaunības laiks. Ak jā, tolaik cilvēki jutušies krietni drošāki par savu un bērnu nākotni, bet katram laikam ir savi plusi un mīnusi.

“Arī tagad cilvēks var izdzīvot,” saka Helēna. “Dzīvojam bagāti vai nabadzīgi? Mums laukos nav tādu kontrastu kā Rīgā, nav patiesi bagātu ļaužu. Ir vairāk vai mazāk turīgi, bet kas gan viņu turība uz Rīgas miljonāru fona? Mūsu bagātība esam mēs paši.”

Juris ROGA