Rētas, kuras nedzīst

Varbūt īpašnieku noskaidrošanas process nav vienkāršs, varbūt ir visādi tā saucamie zemūdens akmeņi, bet viens nudien nav skaidrs, kāpēc sabiedrībai ir jāgaida bezgalīgi ilgi, lai saskatītu vismaz kaut kādas pozitīvas pārmaiņas? Daudz bijis solījumu un runāšanas, bet nams Lāčplēša ielā 2 sakoptāks kā nekļūst, tā nekļūst. Ēkas vizuālais tēls tikai pasliktinās, ja tai tāds vispār ir. Šis nams krāslaviešiem ir kā dadzis acī, bet līdz šim laikam neviens pašvaldības deputātu sasaukums šajā jautājumā neko nav paveicis. Varbūt mēs vienkārši nezinām labos darbus?

Iedzīvotāji cer uz tagadējo deputātu sasaukumu, kas sevi jau pierādījis, panākot pozitīvas pārmaiņas pilsētas vaibstos — teritorija tiek sakopta, apzaļumota, labiekārtota. Pat kādreiz šķietami “nepaceļamais” grāfu Plāteru pils kompleksa jautājums ir izkustējies no vietas. Izrādās, ka var, ja grib! Vismaz sakopt apkārtni, lai tā ir acij pievilcīgāka, iestādīt puķes. Turklāt iesaistīt vasarā pilsētas labiekārtošanā skolēnus, maksājot viņiem algu. Tādējādi jaunatnei rodas izpratne par vērtību skalu: esmu pārliecināts, ka neviens no tiem, kuri tagad zina, cik grūti kabatā birst latiņi, steigs iznīcināt pašu veikumu, viņi neļaus postīt arī citiem.

māja-graustsDiemžēl daži pieaugušie šo to no dzīves gudrībām ir aizmirsuši: ja vienā vietā pašvaldība organizējusi graustu nojaukšanu, tad citā, pateicoties līdzpilsoņu bezatbildībai, jau radušies jauni. Vai tad šīs mājas nojaukšana nebūtu jāpasteidzina? Cik ilgi šī vieta Podnieku un Aleksandra ielu krustojumā garāmgājējiem veidos iespaidu par kara lauku? Tālāk no ļaužu acīm — Ganību ielā — paslēpies vēl viens arhitektūras šedevrs. Ugunsgrēkā cietušais nams sen būtu jānovāc, tikai izskatās, ka arī šai vietai īsta saimnieka nav. Cik vēl mūsu pilsētā ir tamlīdzīgu rētu, kuras pašas nedzīst?

Juris ROGA