”Terēza Laube: “Brīnums ir mūsos pašos!”

— Kā sākās jūsu sadarbība ar Dagdas pensionāru biedrību?

— Pavisam vienkārši. Uz redakciju piezvanīja šīs pensionāru biedrības priekšsēdētāja Leontīna Raudive un painteresējās, vai mēs varētu atbraukt, jo daudzi Dagdas pensionāri lasa laikrakstu “Zintnieks”. Viņi vēlējās tuvāk iepazīties ar mūsu kolektīvu, tāpēc mēs atbraucām. Cilvēki tālākos Latvijas novados bieži vien netiek klāt tām lietām, kas ir pieejamas rīdziniekiem. Tāpēc mēs cenšamies aizbraukt pie viņiem, nevis gaidīt, lai viņi brauc pie mums. Protams, pie mums arī brauc, bet es zinu, ka no tiem tālākajiem novadiem ir grūtības nokļūt Rīgā. Turklāt Raudives kundze, izrādās, ir Konstantīna Raudives radiniece, tas mūs vēl jo vairāk ieintriģēja.

— Ko jūs piedāvājāt Dagdas pensionāriem?

— Vispirms mēs uzdāvinājām visus palikušos izdevumus, kas ir redakcijas rīcībā, tostarp mūsu laikrakstu. Atvedām līdzi jūsu novadnieku, dziednieku Jāzepu Kancānu. Arī tas bija viens no iemesliem, kāpēc mēs esam šeit, jo Dagdas pensionāru biedrībā mums teica, ka daudzi cilvēki labprāt tiktos arī turpmāk ar J. Kancānu. Es ceru, ka vakara gaitā viņi labāk iepazīsies un par visu vienosies.

— Kādi iespaidi ir par Dagdas pensionāru rīkoto pasākumu?

— Kad ienācām zālē, mana pirmā doma bija: “Ārprāts, cik daudz cilvēku!” Sekoja tāda sen nepieredzēta apsveikšana. Pensionāru sejās varēja redzēt, cik jūsu cilvēki ir sirsnīgi, jauki un vienkārši. Domāju, ka Dagdā tādu cilvēku ir ļoti daudz.

— Laikrakstam “Zintnieks” drīz jau būs 10 gadi. Dažos teikumos pastāstiet, kāds īsti ir šis laikraksts?

— Jā, “Zintniekam” tiešām janvārī būs 10 gadu. Tieši 1997. gadā 7. janvārī iznāca avīzes pirmais numurs, bet uzņēmums nodibinājās jau 1996. gada 4. septembrī. Mūsu galvenais mērķis, protams, ir palīdzēt risināt cilvēku veselības problēmas, turklāt mēs nevēlamies no jauna izgudrot velosipēdu, bet gan meklējam, savācam un darām zināmas dažādas tautas gudrības dziedniecībā, tautas medicīnā. Kā zināms, mūsdienu medicīna ir visai jauna, tās saknes ir tieši dziedniecībā, kas, savukārt, ir tūkstošiem gadu veca. Būtībā tā ir tik sena lieta, par kuru noteikti jāzina. Arī daudzi ārsti tautas dziedniecību atzīst un izmanto praksē — tas ir normāli.

— Jūsuprāt, arī iedzīvotājiem ir nepieciešams par to zināt un izmantot veselības nostiprināšanai?

— Tieši tā. Mūsdienu komercializētajā sabiedrībā ir ļoti daudzas lietas, par kurām mēs vienkārši neko nezinām. Paskatīsimies, kas mums ir uz palodzes vai mūsu virtuves skapītī? Varbūt tur mums kaut kas ir, ko grūtā brīdī varam izmantot un palīdzēt sev, bet mēs to vienkārši nezinām! Savā laikrakstā cenšamies aizpildīt šos robus cilvēku zināšanās. “Zintnieks” nav tikai dziedniecības recepšu, tautas medicīnas ieteikumu laikraksts, mēs rakstām arī par citām lietām, kas mums ir apkārt. Sākumā gan stingri centāmies turēties nost no politikas, diemžēl pilnībā tas mums neizdodas. Vienkārši tāda ir dzīve, bet arī visos šajos sabiedriskajos procesos mēģinām saskatīt garīguma saknes. Man ir liels prieks, ka tautas dziedniecības lietas tagad interesē ne tikai, kā kādreiz teica, kaut kur tumšā ciematā, kādā mājā laukos, bet “Zintnieku” lasa arī daudzi labi izglītoti, gudri un zinoši cilvēki, profesori.

— Cik bieži jums nākas izbraukt un piedalīties līdzīgās tikšanās pa Latviju, kontaktēties ar cilvēkiem?

— Esam mazs kolektīvs, nākas ļoti daudz strādāt, lai mēs varētu regulāri iznākt, lai materiāli būtu lietderīgi un interesanti, bet jebkurā gadījumā mēs cenšamies ar cilvēkiem tikties, kā saka, aci pret aci. Mums ir ļoti laba saikne ar lasītājiem, saņemam materiālus no visām Latvijas malām. Turklāt mēs to speciāli neorganizējam, jo lasītāji aug kopā ar mums: cilvēki redz, kas mums vēl nav bijis, un iesūta to. Mēs savus lasītājus mēģinām stimulēt ne tikai ar honorāriem, bet arī ar saviem izdevumiem un grāmatiņām. Pārsvarā dāvinām grāmatas un abonementus, kā saka — garīgo barību.

— Kas ir tautas dziedniecības lielākie noliedzēji?

— Manuprāt, tautas dziedniecības lielākie noliedzēji ir cilvēki, kas vispār neatzīst Dievu. Mana pieredze to saka. Ja runājam par to, ka starp dziedniekiem var būt šarlatāni vai haltūristi, sauciet, kā gribat, tad tie ir visās profesijās — sākot no sētnieka, beidzot ar visizglītotāko zinātnieku, visaugstāk stāvošo politiķi, valdības vīriem un sievām. Visur ir tādi, kas savu darbiņu dara labāk vai sliktāk. Kāpēc haltūristus vislabāk pamanām dziedniecībā? Tāpēc, ka haltūru, šarlatānismu dziedniecībā mēs uztveram asāk. Diemžēl mūsu likumdošana nav tik tālu attīstīta, lai tautas dziedniecību kaut kādā veidā legalizētu. Šobrīd dziedniecība nav nedz ar likumu atļauta, nedz ar likumu aizliegta. Kādreiz bija doma, ka to varētu pakļaut ārstu kontrolei, bet ārsti neuzņēmās kontrolēt to visu. Tas arī ir saprotams — viņi nevar to uzņemties. Līdz ar to vēl nav izstrādāta likumdošana, lai esmu pārliecināta, ka vajadzētu pakļaut arī dziedniecību, kā visas pārējās lietas, kaut kādai valsts kontrolei. Noliegt dziedniecību — tā vienkārši ir cilvēku nezināšana.

— Kā gan šarlatānus atšķirt no godprātīgajiem dziedniekiem?

— Droši vien tāpat, kā jebkurā citā profesijā. Ja cilvēks man izstāsta savu kaiti un lūdz padomu, pie kāda dziednieka viņš varētu aiziet, es parasti atbildu, ka savā avīzē mēs publicējam viņu sarakstus un telefonus. Piezvaniet vienam, otram, trešajam, bet uzticieties savai intuīcijai. Ar vienu rodas kontakts, ar otru nē. Ja jums nerodas kaut kāda savstarpēja uzticība, ja jums nav šī kontakta, neejiet pie tā dziednieka. Jo kas tad patiesībā ir šī dziedināšana? Būtībā gan jūs, gan es, mēs katrs dziedinām pats sevi. Dziednieks ir tikai tas cilvēks, kuram Dievs devis spējas, kādu impulsu iekustināt mūsu pašu spējas dziedināties. Jo stiprāks ir pats cilvēks, jo viņam varbūt mazāk vajadzīgs dziednieks, vājākam cilvēkam vairāk vajadzīgs dziednieks, kas viņu, kā saka, iekustinātu. Bet nevajag gaidīt brīnumus, ka, lūk, tagad viņš ar mani pastrādājis un es visu mūžu iešu kā zirgs — tā nemēdz būt. Brīnums ir mūsos pašos!

— Paldies par interviju!

Juris ROGA