(Nobeigums. Sākums 2006. gada 8 augusta “Ezerzemē” Nr. 61)
Karš bija beidzies, lielgabalu gaļa vairs nebija vajadzīga. Cilvēkiem pavīdēja cerība atgriezties mājās, tāpēc politruka paziņojums par vainas izpirkšanu nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Tas apbēdināja bijušos nometniekus, bet viņu situācijā protestiem nebūtu nekādas jēgas, neviens arī neuzdrīkstējās. L. Dukštas cerības atgriezties mājās saruka līdz minimumam, bet drīz viņa dzīvē iestājās kārtējais pavērsiens.
“Acīmredzot bija štāba pavēle savākt Latvijas pilsoņus, kas bijuši Vācijā,” atceras L. Dukšta. “Aizveda uz štābu, tad nosūtīja uz savākšanas punktu, kur komplektēja grupu no tiem Latvijas pilsoņiem, kas bija aizvesti spaidu darbos Vācijā, no Polijā mobilizētajiem padomju karaspēka daļas bēgļiem, no civilajiem bēgļiem un uz Vāciju deportētajiem strādniekiem.
Esmu optimists un katrā nopietnā lietā atrodu kaut ko smieklīgu — tad vieglāk pārdzīvot netaisnību. Vienu dienu ar dziesmām iesoļoja leģionāru bataljons, kuriem bija jādodas tālāk uz filtrācijas nometni Polijā. Mūs sūtīja kopā ar viņiem.
Materiālu sagatavoja Juris ROGA
Rakstu pilnībā lasiet 22. augusta laikrakstā "Ezerzeme", 3. lpp.
.jpg)
04.07.2025.JPG)
