Kijivas torte: no izsmalcināta Ukrainas konditoru mākslas simbola līdz masveida ražošanai

img

Kijivas torte ir ne tikai Kijivas, bet arī visas Ukrainas saldā vizītkarte, ko daudzi tūristi izvēlas vest mājās kā suvenīru. Padomju laikos katrs, kurš darba darīšanās vai ceļojot apmeklēja Kijivu, neskatoties uz deficītu un garduma īso uzglabāšanas laiku, mēģināja dabūt un atvest mājās šo konditorejas brīnumu apaļā kartona kastē ar slavenā gājēju tilta attēlu, ko sauca par "Kijivas torti".

Tas bija Ukrainas simbols, tas bija neparasts un ļoti garšīgs, tam bija "statusa" raksturs, tas varēja kļūt par reprezentatīvu dāvanu, kas tika augstu novērtēta. 



Tortes recepte tika rūpīgi turēta noslēpumā, un toreiz tā tika ražota Kārļa Marksa vārdā nosauktajā konditorejas izstrādājumu fabrikā (mūsdienās – Kijivas konditorejas izstrādājumu fabrika "Roshen"). Ekskluzīvi! Kopš tā laika ir pagājuši 67 gadi. Šajā laikā daudz kas ir mainījies, izņemot vienu: par īstu var uzskatīt tikai Kijivā radītu torti, lai gan tās receptē ir notikušas izmaiņas.



Ar Kijivas tortes vēsturi ne viss ir tik vienkārši. No vienas puses - leģendas, no otras – stingri dokumentēta radīšanas vēsture, kurā ir tikai fakti. Taču leģendas pastāv, lai arī cik fantastiskas tās būtu. Visbiežāk var dzirdēt pārsteidzošu stāstu par to, kā noguruši pēc vakara maiņas, darbinieki aizmirsa sagatavoto bezē masu (olu baltumi saputoti ar cukuru un citronu sulu), ievietot ledusskapī. No rīta jaunā maiņa atklāja sakaltušo masu un grasījās to izmest, kad pēkšņi ceha vadītājam Konstantīnam Petrenko radās ideja. Viņš lika masai pievienot riekstus un miltus, kārtīgi samaisīt un cept ripas jaunai tortei. Varbūt kaut kas izdosies. Tortes ripas izdevās kraukšķīgas un neparastas. Tās tika pārklātas ar vārīto krēmu, pārkaisītas ar pūdercukuru un riekstiem. Šādas tortes tika nosūtītas uz Kijivas konditorejām. Jaunā torte radīja sensāciju. Sāka ienākt pasūtījumi. Tagad olu baltumu masu apzināti nelika ledusskapī, lai tortes pamatnei būtu īstā konsistence. Diemžēl šī leģenda neiztur nekādu kritiku. 1956. gads, pirmo Kijivas torti izcepa tieši šajā gadā. Recepti apstiprināja rūpnīcas vadība, un nekāda “fantāzija” vienkārši nevarēja būt. Bet tieši šī tortes dzimšanas versija izrādījās visnoturīgākā. Lai gan ir arī citas.



Nadežda Černogora ieradās Kijivā, lai iestātos medicīnas institūtā. Gadījās tā, ka viņa nenokārtoja iestājeksāmenus un... Nē, nepavisam ne tā, kā var padomāt. Meitene devās strādāt uz Kārļa Marksa vārdā nosaukto fabriku par konditora mācekli. Darbs viņai kategoriski nepatika, bet konditoru audzēkņiem piešķīra kopmītni, tāpēc, lai neatgrieztos dzimtajā pilsētā, Nadežda sāka strādāt. Viņai darbā bija garlaicīgi, meistaram viņa bija nepārtraukti jākontrolē un jāraugās, lai jauniete neizvairās no darba. Kādu dienu pienāca ziņa, ka fabrikā notiks konkurss par oriģinālākās tortes recepti, un uzvarētāju sagaida prēmija. Un te Nadeždu kā nomainīja, viņa ilgi uzkavējās darbā, visu pierakstīja un vērīgi sekoja citu kolēģu darbam. Konkursa dienā visi bija pārsteigti. Viņu Nadeņka, kura līdz šim tika saukta par “guļošo princesi”, konkursam iesniedza kaut ko neticamu. Kraukšķīga bezē torte ar šokolādes krēmu. Gadu vēlāk viņas torte saņēma zelta medaļu Ukrainas konditorejas izstrādājumu izstādē. No visa šī stāsta ticams ir tikai viens fakts: Nadežda Černogora patiešām kādu laiku strādāja par konditora palīgu, bet gadu vēlāk viņa iestājās medicīnas institūtā un kļuva par ārsti. Un kā tad ar Kijivas torti?



Faktiski Kijivas torte ir divu profesionāļu ilga un rūpīga darba rezultāts: receptūra tika patentēta vien 1973. gadā, kad PSRS Ministru Padomes Izgudrojumu un atklājumu valsts komiteja piešķīra Kijivas tortes "autortiesības" Kārļa Marksa vārdā nosauktās fabrikas konditorēm Annai Kurilo un Gaļinai Fastovecai-Kaļinovskai. Tiesa, viņas izdomāja nedaudz atšķirīgu recepti nekā tā, pēc kuras šodien tiek gatavots šis kādreizējais meistardarbs.



Sāksim ar to, ka īstas Kijivas tortes gatavošanā izmanto daudz Indijas riekstu. Šie rieksti tika piegādāti no Indijas 50. gadu beigās, tādējādi ziloņu valsts maksāja par precēm un izejvielām, kas nāca no Padomju Savienības. Rieksti bija lēti un ļoti garšīgi. Krēms, ar kuru tika smērētas kraukšķīgās tortes ripas, bija īpašs, to sauca par Šarloti. Tas tika gatavots uz svaigu olu un piena sīrupa bāzes. Biskvīta sastāvā bija konjaks, un krēmam tika pievienots liķieris un tikai labākais kakao. Tortē bija daudz kaloriju, bet tā bija pārsteidzoši garšīga. Tiesa, krēma dēļ tās derīguma termiņš nebija ilgāks par trim dienām. Bet tas tikai papildināja tās garšu un dabiskumu.



Šī recepte nepastāvēja ilgi. Sākumā Indijas rieksti tika aizstāti ar lazdu riekstiem. Tas tāpēc, ka beidzās līgums ar Indiju un viņi pārtrauca tos piegādāt fabrikai neierobežotā daudzumā, un to cena pieauga vairākas reizes... Lazdu rieksti arī nebija ilgi. Tie jau 70. gadu vidū tika aizstāti ar lētajiem zemesriekstiem. Krēms arī bija jāaizstāj ar parastu sviestu, lai palielinātu produkta uzglabāšanas laiku. Labākās kakao šķirnes pupiņas tika aizstātas ar kakao pupiņu mizu pulveri, lai krēmam piešķirtu šokolādes smaržu. Tad pārstāja pievienot konjaku un liķieri, aizstājot tos ar aromātiskām esencēm. Protams, neskatoties uz izmaiņām receptē, Kijivas torte ilgu laiku palika unikāls un superpopulārs konditorejas izstrādājums. Bet paši Kijivas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka vēlākā versija nav līdzvērtīga tam, kāda bija pirmsākumos...



Kijivas konditorejas izstrādājumu fabrikā "Roshen" Kijivas tortes sastāvdaļas un krēma sastāvs joprojām tiek turēts noslēpumā, taču daudzi apgalvo, ka tagad tortes gatavošanai izmanto augu taukus, olu pulveri un garšas pastiprinātājus, kā arī biezinātājus un konservantus. Arī dizains uz iepakojuma ir mainījies. Tagad uz kārbas vāka zied kastaņi... Viens mierinājums ir tas, ka tagad torte tiek gatavota daudzās fabrikās un ne tikai Ukrainā. Kijivas torte ir kļuvusi pieejamāka, bet garša... Ja vien tā nav mājās gatavota. Tādu meistaru ir palicis ļoti maz, bet, par laimi, viņi ir!



Andrejs JAKUBOVSKIS