Tortellini: Veneras nabiņa vai Boloņas pelmeņi

img

Nedēļa Itālijā ļāva iepazīties ar galvenajiem kulinārijas šedevriem valsts vēsturiskajā reģionā, kuru man izdevās apmeklēt. Emīlija-Romanja ir reģions, ko var raksturot kā Ziemeļitālijas dienvidu daļu. Reģiona administratīvais un kultūras centrs ir Boloņa. Šīs pilsētas iedzīvotāji ir pārliecināti, ka viņu pilsēta ir valsts kulinārijas galvaspilsēta. Taču tāpat domā Florences, Milānas, Romas, Palermo, Neapoles un visu citu reģionālo centru iedzīvotāji. Un šeit nevar strīdēties, jo katrā Itālijas nostūrī ir kaut kas, kas pārsteigs un iepriecinās tūristu.

Pēc maniem novērojumiem, itāļi var ēst pilnīgi visu, tikai jebkuram ēdienam vajag pilienu olīveļļas un karoti rīvēta parmezāna. Bet pārējais nemaz nav tik svarīgs. Šeit neatradīsiet sarežģītas garšu kombinācijas, visi produkti būs svaigi un dabīgi. Pilnīgi iespējams, ka kādam itāļu virtuve šķitīs vienmuļa, tikai nekad to nesakiet itāļiem, jo ​​tādā gadījumā viņi pieprasīs, lai nogaršojat visas neskaitāmās makaronu, picas, polentas, un tūkstošiem “antipasti” variantus. Tas viss, lai pārliecinātu jūs par pretējo. Un šīs degustācija būs milzīgs pārbaudījums jūsu kuņģiem.



Emīlija-Romanja ir reģions, kas lepojas ar Boloņas mērci, kuru nez kāpēc sauc franču vārdā “ragū”, vairākām makaronu šķirnēm ar gaļas pildījumu un īpašām klimpām, kas tik ļoti atgādina pelmeņus.



“Nogaršojiet tortellini, tie ir tik gardi!” - tā vietējie iesaka visiem tūristiem. Nu kā var pateikt nē. Bet vispirms, kā parasti, leģenda par ēdiena izcelsmi. Bez tā jebkura itāļu ēdiena noformējums nav pilnīgs. Tortellini parādījās ne bez nemirstīgo līdzdalības. Itāļi stāsta par to, kā savulaik pati mīlestības un skaistuma dieviete Venēra viesojusies nelielā krodziņā Kastelfranko Emīlijas pilsētiņā, kas atrodas starp Boloņu un Modenu. Dieviete noīrēja istabu iestādes otrajā stāvā un nolēma pārģērbties pirms vakariņām. Dievietes skaistuma savaldzināts, kroga īpašnieks pa atslēgas caurumu lūkojās uz Venēru. Visspēcīgāko iespaidu uz kārumnieku atstāja skaistuma dievietes naba. Saimnieks metās uz virtuvi un savai burvīgajai viešņai pagatavoja klimpiņas nabiņas formā ar teļa gaļas pildījumu.



Šī ir tikai viena no versijām par tortellini rašanos. Ir arī citas, reālākas. Saka, ka kroga īpašnieks nepavisam nav lūrējis uz dievieti, bet gan uz Lukrēciju Bordžiju, kura te bija apmetusies caurbraucot, vai pat nevis uz Bordžiju, bet gan uz kādu nezināmu aristokrāti. Stāsta arī, ka pirmo tortellini pagatavojusi aristokrāte Doroteja Lapi, kurai bija apnikuši ierastie makaroni un gribējās kaut ko īpašu. Kādam izdevās saskatīt "ķīniešu pēdas" tortellini izveidē. Taču par vienu visi ir vienisprātis – tortellini ir starp desmit gardākajiem itāļu ēdieniem. Kā tas bija  īstenībā, kā tie radušies, neviens īsti vairs neatceras. Viens ir droši zināms - pirmo reizi ēdiens pavārgrāmatās parādījās 16. gadsimtā.



Katru gadu Kastelfranko pilsētā notiek krāšņas tortellini dzimšanas dienas svinības, kurās sabrauc itāļu pavāri no visas pasaules, lai nobaudītu un piedalītos, iespējams, slavenākā Emīlijas-Romanjas reģiona ēdiena gatavošanas meistarklasēs.



Atšķirībā no citiem klimpu veidiem, kurus visbiežāk radījuši nabadzīgākie un ne no labas dzīves, tortellini sākotnēji tika radīti kā ēdiens bagātiem un vareniem. Taču pavisam drīz aristokrātu kalpi sāka tos gatavot sev, pildījumam izmantojot gaļas pārpalikumus no kunga vakariņām.



Faktiski tortellini ir mazas olu - miltu klimpas, kas pildītas ar gaļu, sieru vai dārzeņiem. Arī gatavošanas tehnoloģija nav sarežģīta. Mīklu gatavo no olām un kviešu miltiem, pēc tam to izrullē plānā loksnē, no kuras izgriež kvadrātus. Centrā ievieto pildījuma bumbiņu, pēc tam kvadrātu saloka pa diagonāli, un galus savieno, lai izveidotu “nabu” vai “pumpuru”.



Pildījums var būt gaļas (teļa gaļa, liellopa gaļa, vistas gaļa (desu var klasificēt arī kā gaļas pildījumu, īpaši bieži to gatavo ar desu Mortadella, ko pie mums var aizstāt ar vārīto desu, to, kura  ar taukiem), tiek pievienotas garšvielas, noteikti muskatrieksts vai kardamons), sēnes (atšķirībā no citiem eiropiešiem itāļi ēd ne tikai šampinjonus, bet arī citas sēnes, arī trifeles, bet tas ir visdārgākais variants), siers (īpaši parmezāns vai rikota), kā arī dārzeņi (šeit ir daudz iespēju, galvenais, lai sastāvā būtu vismaz trīs sastāvdaļas).



Vāra tortellini gaļas vai vistas buljonā. Bieži tie tiek pasniegti buljonā, bet vēl biežāk tie tiek sajaukti ar slavenākajām mērcēm (tomātu, Boloņas). Tortellini labi sader ar citronu sulu un rukolu, ar trifeļu mērci un fontina sieru, ar baziliku un olīvām. Īpašs šiks ir tortellini pagatavošana trīs Itālijas karoga krāsās. Lai iegūtu zaļos tortellini - mīklai jāpievieno spinātu sula, lai iegūtu sarkanos - biešu sulu, parastie "spēlēs balto lomu". Vienkāršākais veids, kā pasniegt tortellini, ir ar krēmīgu saldā krējuma mērci. To parasti pasniedz mājās gatavotās ģimenes pusdienās vai vakariņās.



Tā kā tortellini joprojām ir makaronu variants, šis ēdiens tiek pasniegts pusdienās vai vakariņās vispirms. Tam nav saldās versijas, taču neviens mums netraucēs pasapņot un pildīt tortellini ar biezpiena masu vai ar ievārījumu. Šādi eksperimenti liek pašiem itāliešiem gūt pilnīgu sajūsmu, lai gan ēdiena nosaukums būs jāizdomā cits. Itālijā ēdiena oficiālā klasiskā recepte ir apliecināta ar īpašu notariālu aktu, kurā ēdiena saldā versija nav paredzēta.



Tortellini ir tikai viens no pelmeņu-klimpu veidiem. Tos var izgatavot lielākus vai mazākus, taču šajā gadījumā nosaukums būs atšķirīgs. Lielie pelmeņi - tortelli, vidējie - tortelloni, klasiskie - tortellini, vissīkākie- tortelletti. Tajā pašā laikā garšas atšķirību neviens nejutīs. Paraža prasa ticēt, ka jo mazākas klimpiņas, jo garšīgākas. Tātad, izbaudiet ceļojumu uz Emīlijas-Romanjas reģiona galvenā ēdiena maģisko pasauli!



Andrejs Jakubovskis