Balts, brūns, rafinēts, niedru - tie visi ir pieejami, pastiepieties līdz plauktam, un jūsu rokās ir šis saldais kaut kas, kas tracina cilvēci jau sešus tūkstošus gadu! Ir pierādīts, ka cukurs iedarbojas uz tām pašām smadzeņu zonām kā kokaīns un dažas citas narkotikas. Neskatoties uz visiem pētījumiem, ārstu pūlēm, psihologu mēģinājumiem, reti kurš cilvēks uz planētas var pilnībā atteikties no cukura. Un tas ir vienkārši neiespējami, jo cukurs ir atrodams gandrīz visos pārtikas produktos. Bet sāksim no paša sākuma.
Pirmās cukurniedru plantācijas parādījās Polinēzijā. Konkrēti, Jaungvinejā. Tieši tur iemācījās izspiest sulu un pēc tam, to iztvaicējot, iegūt sava veida cukuru. No turienes šī tehnoloģija migrēja uz Indiju, kuras klimats bija ļoti labvēlīgs niedrēm. Indijā parādījās pats vārds "cukurs", ko var tulkot kā "salds". Tieši tā, bet bez fantāzijas. Arābu tirgotāji no Indijas sāka eksportēt cukuru kā jaunu un dārgu delikatesi, tomēr visbiežāk kā zāles, ko lietoja daudzu slimību ārstēšanai. Austrumos cukurs pamazām kļuva par diezgan izplatītu produktu, lai gan tas tika patērēts nelielos daudzumos, galvenokārt augsto izmaksu dēļ. Bet kopumā cukurs ļoti ilgu laiku tika uzskatīts galvenokārt par ārstniecisku produktu. Eiropā "cukura uznāciens" notika divreiz. No vienas puses, jau senajā Romā patricieši zināja par cukuru, tas tika piegādāts no Ēģiptes kā dārgs līdzeklis pret sliktu garastāvokli un gremošanas problēmām. To varēja atļauties tikai bagāti romieši. Bet tas nebūt nenozīmē, ka pārējie neko saldu nebija nogaršojuši. Lēts saldums Romā bija vīnogu sula, kas novārīta līdz sīrupam. Viss mainījās, kad sabruka Romas impērija. Tagad nebija preču no Ēģiptes. Bija pienākuši skarbi laiki un cukuram neatlika laika. Vismaz četrsimt gadu...
[...]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.13
Attēlā: Kēksiņi ar pūdercukura glazūru (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
