Mums vispierastākais ēdiens, kuru apvij rūpnīcas ēdnīcu slava un mājsaimnieču fantāzija pilnīga trūkuma laikmetā. Bet, kā izrādās, tomātu mērcē sautēta gaļa ar kartupeļu biezeni nebūt nav gulašs, bet gan pavisam cits ēdiens ar dīvainu nosaukumu “pörkölt”. Bet noskaidrosim visu pēc kārtas. Sāksim ar to, kas tā tāda par tautu - ungāri?
Ungāru vai ugru dzimtene, kā tos sauca senos laikos, ir Urālu tuvumā esošās stepes. Klejotāji jeb nomadi (grieķu: νομάδες (nomades) — “ganību meklētāji”) tūkstošiem gadu ganīja ganāmpulkus savā dzimtenē, jo teritorija to pieļāva, kad pēkšņi ... Vai varbūt ne pēkšņi, varbūt huni iedvesmoja viņus pārcelties, tieši kāpēc tagad neviens nepateiks. Vārdu sakot, ugri no apdzīvotajām stepēm sāka virzīties uz Rietumeiropu. Vai nu kopā ar huniem, vai atsevišķi, bet daudzu tūkstošu topošo ungāru ganāmpulki nepalika ne auglīgajās Ukrainas zemēs, ne krāšņajās Moldovas ielejās. Nomadi apstājās Donavas krastā. Atguvuši elpu, pavērās apkārt, nedaudz pavirzīja nostāk kaimiņus un ... palika pašā Vecās pasaules centrā, lūkojoties uz kaimiņiem un pārņemot no viņiem daudzas tradīcijas, paražas un uzskatus. Te saule bija maigāka, zāle sulīgāka, kaimiņi nebija tik agresīvi. Vai tā nav zeme, kurā var atrast laimi? Sākumā jaunais dzīvesveids bija vienkārši nepanesams. Jaunajā teritorijā varēja klīst tikai pa apli, kas izskatītos dīvaini, tāpēc ungāri mēģināja ieņemt kaimiņu teritorijas. Saņēmuši pa degunu no slāviem ziemeļos un austrumos, no vāciešiem rietumos un no rumāņiem dienvidos, ungāri saprata, ka viņi ir iekrituši. Sāka pierast pie jauniem apstākļiem, mācīties dzīvot citādi. Tomēr viena lieta nekādā veidā nemainījās - gastronomiskās izvēles. Visi klejotāji ir gaļas ēdāji. Ungāri nebija izņēmums. Viscienījamākā profesija klejotāju vidū ir gans. Tas ir tas, kurš rūpējas par ganāmpulkiem, barību, drošību. Tātad, ejot “uz darbu”, gani ņēma līdzi ēdienu, ko, no vienas puses, varēja uzglabāt ilgu laiku, no otras puses, kas ir garšīgs un kaloriju pilns, jo vajadzēja daudz spēka, lai visā dienas garumā, nenokāpjot no zirga, vadītu tūkstoš galvu lielu ganāmpulku, pasargātu to no vilkiem un sekotu, ka zāle ir sulīga, un lai neviens lopiņš nenoklīst. Ganu iemīļotais ēdiens bija sālīta vītināta gaļa. Vajadzēja to iemest verdošā ūdenī un ilgi vārīt. Iznāca garšīgi. Tiesa, Eiropā viss nedaudz mainījās. Te smaržoja pēc garšvielām, no kurām ungāriem īpaši iepatikās asie sarkanie pipari.
[...]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Attēlā: Gulaša zupa.
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.30
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
