Brīvā Latvija — ko gribu, to daru!

Vienkāršiem mirstīgajiem — fiziskām personām, īpaši jaunatnei — atrast darbu Latvijā ir visai sarežģīti. Tieši tāpēc mans vīrs nolēma meklēt to ārzemēs. 12. novembrī viņš ievietoja sludinājumu Internetā, un tajā pašā vakarā viņam piezvanīja jauns cilvēks.

Vīrietis stādījās priekšā kā Aleksejs un piedāvāja darbu Norvēģijā. Teica, ka būšot jāstrādā mežā, netālu no Oslo, jādzīvo treilerī, samaksa — 7 lati par stundu. Un vislabākais tas, ka pēc atbraukšanas izsniegšot uz rokām 80 latu avansu parādu dzēšanai, kas radušies biļetes iegādes dēļ. Strādnieki bija vajadzīgi steidzami, tāpēc izlidot nolēma pēc nedēļas. Darba devējs (Aleksejs) zvanīja bieži, palīdzēja vīram saposties ceļā, ieteica, ko ņemt līdzi un kādas siltās drēbes nopirkt, jo, kā viņš teica, Norvēģijā esot diezgan auksti. Aleksejs pastāstīja, kā viņš tur dabūja šo darbu, bet galvenais — cik labi tur var nopelnīt un visbeidzot saņemt stabilu samaksu, lai apgādātu ģimeni. Lai saņemtu labu naudu, jāstrādā ātri, tāpēc tiek aicināti galvenokārt jauni cilvēki (18 - 20 gadus veci).

Pievakarē piezvanīja Aleksejs un piedāvāja vīram atrast draugu uz šo pašu darbu. Gadījumā, ja vīrs nevienu neatradīšot, Aleksejs pats sameklēšot darbiniekus. Protams, vīram negribējās strādāt vienam, tāpēc viņš uzaicināja draugu.
Dzīvesbiedrs priecājās, ka visbeidzot atradis normālu darbu ar labu samaksu. Pastāvīgi runāja par Norvēģiju, kaldināja nākotnes plānus. Atlika viena problēma: atrast naudu ceļam. Laika līdz izlidošanai bija pietiekami, un mēs domājām, kur sadabūt naudu. Par laimi, Aleksejs varēja palīdzēt un teica: ja vīrs neatradīšot naudu biļetei, tas nekas, viņam galvenais, lai būtu pasu kopijas biļešu pasūtīšanai.

Svētdien (13.11.) no rīta piezvanīja Aleksejs un pateica: ja ir iespējams, labāk izlidot agrāk, vairāk nopelnīšot. Lidot nolēma otrdien. Tagad steidzami bija jāsadabū nauda. Nedaudz padomājuši, nolēmām paņemt kredītu, 150 latu, uz mēnesi. Prasīt naudu no darba devēja negribējām. Tā kā kredīta ņemšanai bija nepieciešama oficiāla darba vieta, kuras mums nav, nācās lūgt manu māti, un viņa paņēma kredītu uz sava vārda.

Tā kā mēs dzīvojam Krāslavā, nokļūšana līdz Rīgai prasīja laiku, bet lidmašīna uz Norvēģiju izlidoja otrdien plkst. 6.45. Tāpēc Aleksejs pateica, ka būšot labāk, ja vīrs ar draugu brauks uz Rīgu pirmdienas vakarā un pārnakšņos pie viņa, bet no rīta brauks uz lidostu. Pirmdien ilgi gaidījām kredītu, baidījāmies, ka vīrs nepaspēs uz autobusu. Ap pusdienlaiku viss tika nokārtots: mums iedeva kredītu, savācām mantas. Pēkšņi piezvanīja Aleksejs un pateica, ka viņš ir nedaudz aizņemts, tāpēc Rīgas autoostā viņus sagaidīs draugs, kuram būšot jānodod pasu kopijas un, ja nauda atrasta, arī tā, viņš nopirkšot biļetes. Tad draugs viņus iesēdināšot maršruta autobusā, ar kuru vīrs ar draugu aizbraukšot uz Alekseja māju, kur tas sagaidīšot. Pārliecības labad, ka viņus nepiemānīs, Aleksejs iedeva vīram numuru. Piezvanījis pa to, dzīvesbiedrs uzzināja, ka biļetes rezervētas, tāpēc vairs nebija šaubu, ka viss ir godīgi, viņus nepiekrāps. Pavadot vīru, es paņēmu līdzi mūsu suni. Kad vīrs gāja projām, suns smilkstēja, centās izrauties, it kā gribēdams apstādināt vīru un vēstot nelaimi. Visu dienu suns sēdēja pie durvīm un smilkstēja, uztraukdams mani vēl vairāk.

Pa ceļam uz Rīgu Aleksejs piezvanīja vīram un teica, ka drauga vietā viņus sagaidīšot drauga sieva.

Rīgas autoostā vīru kopā ar draugu sagaidīja sieviete, bet Aleksejs piezvanīja un paskaidroja, ka jau braucot pēc viņiem un pēc minūtēm piecpadsmit būšot uz vietas, tāpēc pasu kopijas un nauda jānodod sievietei, kura sagaidīs viņus, un jāpagaida viņš. Vispār viņi atdeva naudu, pasu kopijas un sāka gaidīt. Pagāja stunda, bet Alekseja aizvien vēl nebija. Sāka zvanīt viņam un sievietei, taču abi telefoni izrādījās atslēgti. Pēc divām stundām vīrs saprata, ka viņi nežēlīgi piekrāpti. Lūk, arī uzticies cilvēkiem! Vispirms piezvanīja Rīgas po-licijai. Tās atbilde maz palīdzēja, toties uzlaboja noskaņojumu. Policijā, uzklausot viņu problēmu, pajautāja, kur atrodas mans vīrs ar draugu. Viņi paskaidroja, ka Rīgas autoostā. Uz ko policijā atbildēja, ka autoostu Rīgā esot daudz un viņi nevarot izbraukt, nezinot, kur atrodas cietušie.

Ko lai tagad daru, nezinu! Atrast darbu ir ļoti grūti, taču mums vēl jāmaksā kredīts. Bet no kā? Iespējams, ka palīdzēs policija, bet, ja izdosies, tas nebūs drīz.

Alekseja numurs 26881975,
sievietes numurs 26782905.

Varbūt ir cilvēki, kuri arī ir piekrāpti vai arī viņiem zināmi šie numuri. Iespējams, ir cilvēki, kuri var palīdzēt atgūt mūsu naudu. Rakstiet uz e-mail: misis55@inbox.lv.

J. Š.