Kultūras dzīvei būt!

Bet bijušais Biznesa vadības koledžas students, tirgzinību un mārketinga speciālists ir pilns apņēmības panākt uzplaukumu, lai gan pēc izglītības nav kultūras darbinieks. Taču viņam ir labi palīgi un sadarbības partneri, vispirms jau Konstantinovas pagasta tautas bibliotēkas vadītāja Tatjana Uzoliņa un Andzeļu pagasta tautas nama direktore Ļena Beitāne, kura Mairim ir “kā labā roka, kon- sultants un sadarbības partneris, jo bez viņas padomiem un atbalsta es nezinu, ko šeit darītu!”

Sarunas gaitā Mairis arī izstāsta, ka Ļenas meita Evita ir viņa meitene, šobrīd — studente, kura vēlas iegūt pirmsskolas izglītības skolotājas profesiju. Tāpēc Mairis negrib braukt kaut kur projām pasaulē laimi meklēt. Turklāt paša vecākiem ir piemājas saimniecība, jāpalīdz arī tur. Bet viņš tomēr nesola, ka uz visiem laikiem paliks Konstantinovā, lai gan pagastā ir pat divas skolas, kur viņa meitene varētu meklēt darbu. Personiskās dzīves plāni nākotnei ir lieli, redzēs, kurp dzīves līkloči aizvedīs. Varbūt abi paliks dzimtajā pusē, bet varbūt brauks projām. Šobrīd Mairis koncentrējies uz tagadējiem darba pienākumiem, viņam ir lieli plāni.

“Tirgzinību un mārketinga speciālistam ir zināma saistība ar kultūras jomu, jo abos darbos nepieciešamas organizēšanas un vadīšanas iemaņas,” turpina Mairis. “Man ir telpas, bet ne labas pasākumu apskaņošanas aparatūras, ne kolektīvu nav. Sākumā vēlos nodibināt deju un dziedāšanas pulciņus, jo viss jāsāk no nulles. Mums sadarbības partneri ir bibliotēka un abas skolas — Aleksandrovā un Konstantinovā. Iesaistīsim bērnus, viņi jau tagad ļoti interesējas par iespēju kāpt uz skatuves, uzstāties. Ja mums labi ies, transformēsimies par kolektīviem. Pagaidām mums nav, var teikt, nekāda tehniskā aprīkojuma, nav pat kur mikrofonus pieslēgt. Nevar dziedāt, ja nav aparatūras. Skatuvei vajag atjaunot grīdas segumu, lai varētu droši dejot, jo šobrīd grīda ir ļoti nelīdzena. Nupat biju pie novada plānotājiem, pārrunājām iespējas piedalīties vienā projektā, kas varētu palīdzēt izveidot šos kolektīvus, iegādāties nepieciešamo aparatūru, veikt remontu. Redzēsim, ko ar to varēs panākt.

Katrā ziņā pulciņu kodols būs 6 līdz 13 gadus veci bērni, jo tie ir visaktīvākie. Tālākajā posmā mēģināšu iesaistīt arī viņu vecākus. Jāatzīst, ka pieaugušie šobrīd ir pasīvi kultūras dzīvē. Ar bērniem jau tikāmies, arī mēģinājumi notika. Nepieciešamo aparatūru aizņēmāmies uz mums nepieciešamo laiku, bet tā nav izeja — uz katru mēģinājumu vadāt svešu aparatūru. Augusta nogalē pagastā rīkojām pilngadības svētkus, vecākiem iepatikās, kā uzstājās viņu bērni, bija lepni par savām atvasēm. Arī citiem iepatikās priekšnesumi, šis bija labi apmeklēts pasākums. Gribam tā turpināt, lai sāktais neaiziet zudumā. Katram cilvēkam gribas redzēt savu bērnu uz skatuves, katram gribas palepoties ar viņa sasniegumiem. Iesaistot bērnus pagasta kultūras dzīvē, uzlabojas sabiedriskā kārtība, jo viņi brīvo laiku pavada lietderīgi, viņiem ir kur aiziet, kur piedalīties, izpausties, parādīt sevi citiem no labās puses, un pats galvenais — nenāk prātā darīt muļķības.”

Kādreiz Konstantinovas tautas namā darbojās pieaugušo kolektīvs “Lauku meičas”, kas uzstājās daudzos pasākumos, bet tad sāka nīkuļot un laika gaitā vairs bija tikai ”uz papīra”. Mairis cer, ka Konstantinovas tautas nama vārds reiz atkal skanēs tikpat skaļi, kā agrāk. Ja jaunajiem pulciņiem labi klāsies, sākumā uzstāsies savās mājās, tad brauks uz apkārtējiem pagastiem, ja aicinās, bet, sasnieguši augstāku līmenī, izbrauks arī ārpus tālāk.

Bērni viņa vadībā apgūs modernās dejas, jo tautas dejas jāmāca speciālistam, kāda šobrīd te nav. Varbūt ar laiku varēs atļauties kādu aicināt, šodien jārēķinās ar šī brīža iespējām. Turklāt bērni paši vairāk vēlas dejot modernās dejas, kuras paši var paskatīties internetā, paši var mācīties un citus mācīt. Dziedāšanas pulciņš arī būs ar modernā piegaršu — izvēlas melodiju, iemācās vārdus un apgūst dažādus atraktīvus elementus, uzkāpjot uz skatuves un nokāpjot no tās. Ja kādreiz būs iespēja nopirkt sintezatoru un mūzikas instrumentus, varbūt mēģinās spēlēt dzīvo mūziku, bet viss atkarīgs no tā, cik veiksmīgs būs projekts.

Mairis: “Līdz gada beigām plānojam vairākus pasākumus. Veidosim dārzeņu izstādi Miķeļdienai, būs arī darbnīcas, lai cilvēki var padarboties paši un ir interesantāk. Bērniem sevišķi patīk piedalīties dažādos procesos. Noteikti atzīmēsim 18. novembri, kas ir neatkarīgas Latvijas proklamēšanas diena, noteikti būs savs koncerts, pieaicināsim sadarboties arī skolas. Tad sagaidīsim Ziemassvētkus, rīkosim eglīti bērniem, būs dāvaniņas, atnāks Ziemassvētku vecītis. Mums ir ne tikai egle, bet arī Adventes vainags. Varbūt esam klusāki par citiem pagastiem, bet tas nenozīmē, kas šeit nekas nenotiek. Laikā, kad nav pasākumu, tautas namā notiek diskotēkas — ir mums pašvaks pastiprinātājs, nelielas skandas un dūmu mašīna.

Nebūs vienmēr slikti, jādomā pozitīvi, un būs labāk. Tautas namā ir veikts remonts, beidzot ir ierīkota ugunsdrošības signalizācija, ir arī izkārtne virs durvīm, bet kādreiz pat tās nebija. Ir neliela garderobe, ir plaša zāle un liela skatuve. Bet vajag aizkarus, jo šobrīd nevar aizvērt skatuvi, vajag prožektorus, vajag mēbeles.”

Kultūras darbiniekiem darba stundas var iztiepties ļoti garas — reiz Mairis devās darbā astoņos no rīta, bet mājas atgriezās četros nākama- jā rītā. Katram šodien zināms, ja gribi kaut ko dzīvē sasniegt, nevar sevi taupīt. Mairis grib panākt kultūras dzīves tradīciju atdzimšanu Konstantinovā.

Juris ROGA