Starp draugiem esot, likstas atkāpjas!

Viņš priecājas, ka radās iespēja iesaistīties tā saucamajā simtlatnieku programmā un pildīt savai veselībai atbilstošu darbu bērnu un jauniešu centrā. Tiesa, darba praktizēšana pašvaldībās ar stipendiju kļuvusi mazāk izdevīga, jo tiem, kuri tajā iesaistīti no jūlija, darba algā maksās vien 80 latu mēnesī, nevis 100, kā bija iepriekš. Bet Aleksejam arī šī nauda ir ļoti nozīmīga.
“Esmu invalīds kopš bērnības, laika gaitā man tā arī nav izdevies iegūt profesiju,” stāsta Aleksejs. ” Šajā programmā man iedeva darbu jauniešu centrā, kur atrodas arī invalīdu brālība, tas man ir ļoti ērti. Mani darba pienākumi nav sarežģīti — atnāku no rīta, iztukšoju atkritumu tvertnes, apstaigāju teritoriju un savācu atkritumus. Centra teritorija ir nožogota, bet tas neattur svešiniekus šeit ieklīst un visu piemēslot. Vēl es palīdzu noliktavā pie pārtikas paku sadales trūcīgajiem. Veicu arī dažus citus sīkus darbus, kas nepieciešami.”

Brālības “Nema” kolektīvā Aleksejs ienāca, pateicoties nejaušam gadījumam. Tajā laikā, kad invalīdu organizācija mitinājās Dagdas 16. ceļu pārvaldes ēkā, Alejas ielā 41, viņš apciemoja paziņas. Kāda darbiniece invalīdam pateica priekšā, ka ēkas otrajā stāvā ir tāda organizācija un mudināja aiziet apskatīties, ar ko viņi nodarbojas. Sākumā Aleksejs jutās neveikli, bet jaunā iespēja izrauties plašākā sabiedrībā viņu ieinteresēja no pirmās dienas. Pēc vai- rākām vizītēm viņam tur iepatikās, uzrakstīja iesniegumu un iestājās brālībā oficiāli. Šodien jaunais vīrietis nevar iedomāties sevi ārpus šīs nevalstiskās organizācijas, kā starp citu, arī viņa jaunie draugi nevar iedomāties dienu bez Alekseja. Šodien sarunbiedrs atzīst, ka tobrīd viņu visvairāk uzrunāja tieši tas, ka viņš ieraudzīja daudz dažādu rokdarbu, kurus pagatavoja invalīdi, un tas, ka šeit cilvēki dara kaut ko lietderīgu, sabiedrībai noderīgu. Tiesa, Aleksejs pats nav rokdarbnieks, lai gan arī viņš izmēģināja savu roku un centās maksimāli rūpīgi izgatavot detaļas lietussargiem. Taču viņam piemīt citi talanti, kas padarīja spožāku dzīvi šajā nevalstiskajā organizācijā.

“Aleksejs ir jautras dabas cilvēks, ļoti dzīvespriecīgs, lielisks aktieris un dejotājs, stāsta ”Nema” valdes priekšsēdētāja Mārīte Zariņa. “Viņu šeit visi mīl un gaida, viņa klātbūtnē neiespējami būt noskumušam un drūmam. Bet vislabāk viņš jūtas uz skatuves, vienmēr piedalās mūsu pasākumos. Viegli iejūtas kompānijā, dzied kopā ar visiem, ir mierīgs kā lācītis, vienmēr smaidīgs, apveltīts ar labu ritma izjūtu un labprāt spēlē ritmikas instrumentus, kurus nesen iegādājāmies.”

Aleksejs nav muzikants, bet šo to ir pamācījies, kad ģimene dzīvoja Priežmalē. Padomju gados bija pieņemts iet svētku demonstrācijās vai apmeklēt Brāļu kapus mūzikas pavadībā. Aleksejs gāja līdzās bundziniekam un sita šķīvjus. Apgūt sarežģītākus mūzikas instrumentus viņš nav mēģinājis veselības problēmu dēļ. Dejot viņš iemācījās nesen, palīdzēja Aija Utkina, bet pierunāja mācīties Mārīte. Pēc paša sarunbiedra vārdiem spriežot, Mārīte jebkuru pierunās mācīties. Starp citu, kopā ar citiem brālības biedriem arī Aleksejs apmeklēja Jūrmalas koledžu cerībā rast iespēju apgūt kādu profesiju. Diemžēl visas mācību programmas ir latviešu valodā, kas viņam ir liels klupšanas akmens. Aleksejs nāk no tipiskas vecticībnieku ģimenes, visa vīrieša dzīve pagājusi krieviskā vidē. Pateicoties invalīdu brālībai, viņš pamazām cenšas saprast sarunvalodu, taču pats latviski vēl nerunā. Tas gan viņu neattur piedalīties pasākumos, kur skan tikai latviešu valoda — visur sastopami saprotoši un izpalīdzīgi cilvēki, lai sazinātos.

Aleksejs dzimis un kādu laiku audzis Daugavpilī, kur tobrīd ģimene dzīvoja. Viņam bija organizēta mājas apmācība. Varbūt būtu varējis iet skolā kopā ar visiem citiem bērniem, bet bija vieglāk mācīties, kad skolotājs nāca uz mājām. Pēc kāda laika ģimene pārbrauca uz Priežmali, tur Aleksejs pabeidza pamatskolas 8. klases un vairāk nav mācījies. Zabludovkā bija darbnīcas, kurās viņš iekārtojās darbā par sargu, strādāja maiņās. Alga bija niecīga, tomēr — ienākumi. Sākās pārbūves gadi, viss juka un bruka. Ģimene atkal pārcēlās, šoreiz tā paša pagasta robežās uz Ribačku ciemu. Pēc 6-7 gadiem dzīves lauku vidē atkal pārbrauciens, jau uz Dagdu. Ziemā apritēs 11 gadu, kopš Aleksejs dzīvo mazpilsētā. Visu laiku viņš ir kopā ar vecākiem. Pats atzīst, ka reizēm ļoti izjūt to, ka grūti dzīvot bez profesijas. Ja vien būtu iespēja mācīties krieviski, viņš to noteikti darītu.

“Dažreiz dzirdu sev veltītus pārmetumus, ka, Latvijā dzīvojot, latviski nerunāju, bet es nāku no tīri krieviskas ģimenes un ilgstoši dzīvojām krieviskā vidē,” uzsver Aleksejs. “Skolas gados man nebija nekādu dižu sapņu, savā ziņā bija iekšēja nolemtības sajūta, ka, invalīds būdams, nekur tālu netiksi. Tagad es uz to raugos citādi, cenšos aizmirsties un nedomāju par veselības problēmām. Kad tu veic lietderīgu darbu, jūties vajadzīgs citiem, tad visas problēmas pašas aiziet kaut kur sānis. Ir brīnišķīgi, ka Dagdā pastāv tāda organizācija invalīdiem. Noteikti vajag kaut kur darboties, sēžot mājās, ir ļoti smagi dzīvot.”

Aleksejam šobrīd nav hobiju. Tiesa, agrāk kopā ar brāli viņš kolekcionēja automobiļu modeļus — bija sakrāti vairāki desmiti. Bija gan padomju laika mašīnas, gan ārzemju mašīnas, kuras tagad visas nonākušas brāļadēla smilšukastē. Sarunbiedrs ar lepnumu stāsta par savām māsām un brāli. Jaunākā — Olga — jau vairākus gadus dzīvo Īrijā. Sākumā brauca turp strādāt, bet liktenis iegrozījās citādi: māsa izveidoja ģimeni. Nesen bija atbraukusi uz Latviju ar vīru un četrgadīgo dēlu, kurš dzimis svešā zemē un praktiski runā angliski. Viņi viesojušies brālībā “Nema” un bijuši sajūsmā par organizācijas aktivitātēm un tās devumu cilvēkiem.

Alekseja otra māsa Jeļena palika uzticīga dzimtenei un ir mājsaimniece Asūnē. Arī vecākais brālis Andrejs, lai gan bija plānojis doties pelņā uz ārzemēm, galu galā palika dzimtenē un saimnieko Jaunokrā — ir zemnieks.

Aleksejs: “Olga par dzīvi Īrijā nesūdzas, tur pavisam cits līmenis. Mamma viņu jau pāris reizes ir apciemojusi. Man pašam nekad nebija vēlmes pamest dzimteni, es sacītu, ka attur no šī soļa valodas problēma. Ciemos pie māsas gan labprāt aizbrauktu, bet tam vajag naudu. Tajā pašā laikā es un vecāki esam bezdarbnieki, ir sarežģīti izdzīvot ar nelieliem ienākumiem.”

Juris ROGA