Vecāku skola: Bērnu sliktās uzvedības mērķi

3. Atriebība. Bērns, kas alkst atriebības, jūtas sāpināts un vēlas atriebties visai pasaulei. Parasti viņš neuzticas cilvēkiem un uzskata, ka viņi ir jāizmanto, pirms tie izmantos viņu. Bieži vien šiem bērniem ir bijusi grūta dzīve, iespējams, viņi ir piedzīvojuši vardarbību vai ir pamesti un tic, ka atriebība ir vienīgais veids, kā sevi aizstāvēt, saglabāt pašvērtējumu un justies nozīmīgiem. Arī lutinātam bērnam atriebība var būt mērķis, jo viņš ir pieradis pie īpašas uzmanības un var justies ārkārtīgi sāpināts, ja to nesaņem.Ar bērniem, kas meklē iespēju atriebties, droši vien strādāt ir visgrūtāk. Pieaugušais no visas sirds vēlas šādam bērnam palīdzēt, bet, jo vairāk pieaugušais dod, jo vairāk bērns viņu izaicina, līdz beidzot pieaugušais neiztur un eksplodē. Pieaugušais ir tik sāpināts un aizvainots savos labākajos nodomos, ka pats vēlas atriebties — sāpināt, sodīt, nolasīt kārtīgu morāli. Un tad bērns padomā: “Redz, es nepatīku arī tev! Es jau zināju, ka tev nevar uzticēties!”Pirms reaģēt uz šāda bērna uzvedību, ir vērts atcerēties to, ka bērna uzvedības cēlonis ir viņa lielās sāpes un neuzticēšanās. Tādēļ bērna nolūks ir pierādīt, ka šī pasaule nav taisnīga, un sodīt visu pasauli par tās netaisnīgumu. Kas te būtu darāms?

• Bērns ir nelokāmi pārliecināts, ka citiem nepatīk, tāpēc pieaugušais, par spīti biežajam kārdinājumam, nedrīkst pieļaut, ka šīs izjūtas atkārtojas. Gluži pretēji — jāmēģina bērna rīcībā pastāvīgi meklēt kaut ko pozitīvu. Jūs varat uzrakstīt nelielu sarakstu, uzskaitot to, kas jums bērnā patīk, un izmisuma brīžos šo sarakstu pārlasīt. Ir svarīgi, lai jums būtu kāds, ar ko parunāt, — varbūt kolēģis vai citi ģimenes locekļi, kas jūs atbalstītu un varbūt piedalītos “prāta vētrā” par iespējamām rīcības stratēģijām.

• Pirms risināt konfliktu, dodiet sev laiku nomierināties. Atgādiniet sev, ka bērns pats jūtas sāpināts un “atspoguļo” to, ko pats ir piedzīvojis. Lai arī kas notiktu, izturieties pret bērnu ar cieņu. Nekad nepazemojiet viņu!
• Tā kā šāds bērns ļoti labi zina, ko nozīmē netaisnība un sāpes, dodiet viņam iespēju palīdzēt citiem. Ir daudzi piemēri, kad sāpinātie bērni īpaši pieķeras kādam dzīvniekam. Kad viņi palīdz citiem, izsakiet viņiem atzinību.
• Esiet patiess. Stāstiet bērnam par savām jūtām, domām. Jautājiet viņam, ko domā viņš. Izvairīšanās. Ar bērnu, kas meklē atriebību, ir ārkārtīgi grūti strādāt, taču viņš cīnās, viņš nav padevies — un tieši tas ir optimisma un cerību pamats. Toties izvairīgais bērns vēlas tikai vienu — lai viņu liktu mierā. Viņš ir padevies. Viņš ir izlēmis, ka labāk vispār nemēģināt, nevis vēlreiz mēģināt un riskēt ar neizdošanos. Viņš bēg no reālās pasaules un bieži jūtas ārkārtīgi vientuļš.Kontaktējoties ar šādu bērnu, pieaugušo bieži vien pārņem bezpalīdzības un bezcerības izjūta. Viņš kādu laiku mēģina palīdzēt vēl un vēl, tomēr galu galā padodas. Taču jāatceras, ka šādiem bērniem ir nepieciešams iedrošinājums.
Turpmāk — dažas stratēģijas drosmes veicināšanai.
• Veidojiet bērnā pozitīvu attieksmi pret kļūdām. Demonstrējiet kļūdīšanās pozitīvās puses, māciet mācīties no pieredzes. Noteikti izturieties pozitīvi gan pats pret savām, gan citu ģimenes locekļu kļūdām.
• Māciet bērnam prasmi domāt pozitīvi. Ieklausieties bērna izteicienos par sevi. Ja viņš saka: “Es nevaru,” iedrošiniet mainīt to pret: “Es vēl neesmu iemācījies to darīt.” Ja viņš saka: “Ja man izdosies…,” iedrošiniet tā vietā teikt: “Kad man izdosies…”. Vārdiem ir lielāks spēks, nekā mums šķiet.
• Paslavējiet bērnu pat par vismazāko sasniegumu. Tomēr slavējiet arī citus ģimenes locekļus, ne tikai bērnu.
• Nepadodieties!

4. Piedzīvojumi. Šāds sliktas uzvedības mērķis ir raksturīgs pusaudžiem. Viņi ir paaugušies un atklājuši, ka dzīve ir pilna ar interesantām iespējām. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt pusaudzim dažādus veidus, kā savā dzīvē — mācībās, sportā, izklaidē, hobijos utt. — izjust piedzīvojumu; galvenais, lai šos piedzīvojumus viņi gūtu likumīgā un veselībai nekaitīgā veidā. Protams, ļoti svarīga ir vecāku uzvedība. Bieži vien vecāki baidās no tā, ka bērns sāk nošķirties no viņiem (tas ir pilnīgi dabisks augšanas process). Vecāki baidās, ka bērns nebūs spējīgs pilnībā apzināties savas rīcības sekas, ka izdarīs ko tādu, ko pēc tam nožēlos. Viņi šaubās, vai bērna veselība un pat dzīvība netiks apdraudēta un neļauj viņam piedalīties “tusiņos” un dažādos pasākumos. Tomēr jāatceras: ja pusaudzis saprot, ka iespēja ļauties piedzīvojumam konstruktīvā un likumīgā veidā viņam ir stingri ierobežota, viņš, lai gūtu piedzīvojumu, bieži iesaistās neatbildīgā un pat nelikumīgā uzvedībā. Vecākus visvairāk acīmredzot uztrauc tas, vai viņu pusaugu dēlam vai meitai nebūs problēmas ar alkoholu vai narkotikām. Alkoholu pusaudžu vecumā pagaršo gandrīz jebkurš, daudzi — arī marihuānu. Tomēr atkarības problēmas pamatā ir dziļākas psiholoģiskas problēmas, nedrošības izjūta. Ja jums ar bērnu ir uzticēšanas pilnas attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja cieņa, tā ir lieliska jebkuras atkarības profilakse.

Protams, ir svarīgi, ka jūs vai citi ģimenes locekļi nedemonstrējat bērnam atkarīgās uzvedības modeli — pārmērīgu alkohola, narkotiku lietošanu, arī smēķēšanu. Un pēdējais, bet nekādā gadījumā ne mazāk svarīgs apstāklis: jums ir jārūpējas arī par sevi, jāapzinās savi resursi. Ja mīlēsiet un cienīsiet sevi, arī mīlestība un cieņa pret bērniem būs patiesa un īsta, galvenais, ka bērni to arī sajutīs un novērtēs.

Velta DAŅIĻEVIČA, Krāslavas pamatskolas psiholoģe