Aglonas vēstures lappuses: Kungu mājas

Jaunaglonu līdz 20.gadsimta sākumam sauca par Kameņecu, tur dzīvoja Latgales bagātākais muižnieks Mihails Reuts. Daži nu jau vēsturiskie pieminekļi ir saglabājušies līdz mūsdienām. Jāatzīst, ka ne pārāk apskaužamā iz- skatā. Reutu dzimtas muiža ir uzcelta vēl 18.gs, tā ir neogotikas stilā. Sākotnējais veidols atšķiras no tagadējā dažādu iemeslu dēļ — gan pārbūvējot muižas pili pēc bombardēšanas pirmajā pasaules karā, gan pielāgojot telpas jaunajiem iemītniekiem — sieviešu ģimnāzijas audzēkņu vajadzībām.

Muižas komplekss Reuta laikā sastāvēja no dzīvojamās ēkas, staļļiem, kas atradās tieši pretī dzīvojamajai ēkai. Starp dzīvojamo ēku un staļļiem bija iebraucamie vārti ar kolonnām un no laukakmeņiem celts žogs. Katras vārtu kolonnas galā bija pa krustam — katoļu krusts un pusmēness. Muižkungs un muižkundze katrs piederāja pie savas ticības. Tieši tāpēc vārtu kreisajā un labajā pusē bija uzceltas divas praktiski identiskas kapelas — katram sava. Kapelas atšķīrās tikai ar to, ka muižnieces kapelā altāris bija izveidots no marmora.

Sākotnēji muižas dzīvojamajai ēkai bija trīs stāvi, vēlāk, Reuta laikā, tā tika pārbūvēta. Pie muižas ēkas augšup slējās septiņus metrus augsts ķieģeļu tornis, kurā muižkungs kāpa, lai vērotu, ko dara viņa ļaudis.

Muižas priekšā atradās strūklaka ar meitenes figūru. Stāsta, ka ūdens tajā tecējis no pazemes avota.

Irēnas Ancānes materiālos par muižu materiālu ir palicis pavisam maz, tāpēc papildus informāciju nākas meklēt citur. Internetvietnē ir šāds muižas pagalma apraksts: “Pagalma labajā pusē atradusies oranžērija, aiz žoga liels augļu un sakņu dārzs. Muižnieka īpašumā bija visi apkārtējie meži un ezeri. Reutam piederēja arī ap 40 ha zemes, kur atradās savvaļas kazu un fazānu audzētava. Muižas pagalmā atradusies terase ar skatu uz krāšņo parku un ezeru un kāpnes, kas vedušas lejup līdz pat ezermalai. Parka malā ticis izrakts dīķis, kas savienots ar ezeru.” Dīķī muižnieks turēja kuteri.

Muižkungu Reutu dzimtas ģimenē bija septiņi bērni — sešas meitas un viens dēls. Pēc Mihaila Reuta nāves muiža un zemes īpašumi nonāca pie vienīgā dēla, kurš bija ļoti izšķērdīgs un bieži aizņēmās naudu. Reutu pēdējā Latvijā dzī- vojošā atvase bija parādā arī Jasmuižas rentniekam Rainim.

Tad, kad parādi muižkungam bija kļuvuši pārāk lieli, lai tos samaksātu, viņš sāka izpārdot dzimtas īpašumus, nojauca torni Reutu pilskalnā un kieģeļus pārdeva, bet pats aizbrauca uz Franciju. Tirgojot muižas zemi, Kameņecas muižnieks mēdza arī krāpties. Laikraksta “Novad nieks” 1995. g. 5. jūlija numura izgriezumā ir rakstīts: “Parasti viņa paņēmiens bija šāds. Muižnieks ar pircēju noslēdz priekšlīgumu, saņem lielāko maksas daļu un par pārējo vienojas, ka samaksās tad, kad slēgs īsto pirkšanas - pārdošanas līgumu. Norunātajā dienā pircējs ierodas pie notāra, gaida līdz vēlam vakaram, bet, pārdevēju nesagaidījis, brauc mājās. Dažas minūtes pirms pusnakts muižnieks ierodas. Notārs apliecina, ka pārdevējs minētajā datumā bijis, līdz ar to pircējs zaudē iemaksāto naudu un tā jāmaksā otrreiz.”

Bet Irēna Ancāne vēl pastāsta, ka Aglonas novadā “Pie Skudriņu ezera paceļas augsts paugurs ar asi slīpu nogāzi, apaugušu ar priedēm, uz ezera pusi. Šo pauguru sauc par Reuta pilskalnu. Tā nosaukums radies no tā, ka pilskalnā atradās Kameņecas muižnieku Reutu ģimenes kapenes.

Kalna korē bijusi uzbūvēta kapliča, zem kuras atradušies apbedījumi. Kapliča uzspridzināta Otrā pasaules kara laikā.
Vecāka gadagājuma cilvēki stāsta, ka Kameņecas muižnieka Mihaila Reuta bēru gājiens uz apbedījuma vietu noticis vakarā. Visi bēru gājiena dalībnieki nesuši iedegtus lukturus un zārku veduši ar iejūgtiem trim baltiem zirgiem.”

Ilona STEPIŅA