Pie ūdeņiem bez zivīm jeb Āfrika mums nav vajadzīga

Latvijā ar izpostīto ekonomiku, noliegto morāli un zaudēto patriotismu, kad vērojama cilvēku masveida bēgšana no valsts, kurā līdz bankrotam un neatkarības zaudēšanai, kā saka, ar roku var aizsniegt. Nacionālā elite, kuru divus gadu desmitus virzīja tikai partiju šaubīgās intereses, alkatīgs azarts gūt vieglu peļņu un “prihvatizācija”, panikā uzsākusi pirmsvēlēšanu pārgrupējumus kārotā mērķa labad, lai noturētu komfortablās varas pozīcijas, kad var turpināt iedzīvoties bagātībā par budžeta naudu, līdz pēdējai vīlei aptīrot nabadzībā iestigušos nodokļu maksātājus. Vispārējā pašapmāna tvans turpinās arī bezdibeņa malā, bet labējo radikālo uzskatu satrauktajiem piekritējiem ir pēdējais laiks aizdomāties par Oslo traģisko notikumu sekām.

Ienaidnieku un vainīgo meklēšana ir pašmāju cīnītāju par varu iemīļota pirmsvēlēšanu taktika. Ilgu laiku naivo vēlētāju apdullinātajās galvās neatlaidīgi tika iedzīta doma, ka visās jaunāko laiku Latvijas nelaimēs ir vainojami krievu okupanti. Tikai stipri nodeldētā plate sāka kaitināt ne tikai tautu, bet arī pašus politiķus, un viņi sagudroja jau-nus aizdomās turamos un apsūdzētos — trīs oligarhus, kas, spītējot loģikai, netraucēja ceturtajam kļūt par Latvijas jau-no prezidentu. Starp citu, Andris Bērziņš ar pirmajiem pārdomātajiem soļiem jau izraisa simpātijas. Politiskā absurda teātris turpinās, un var tikai minēt, kurus cilvēkus tagad apjukusī tauta ievēlēs parlamenta ārkārtas vēlēšanās. Tie, kuriem nav sava viedokļa, vienmēr maldās.
Starp citu, par okupantiem. Problemātiskajā rakstā par Latgales “zilās druvas” traģēdiju man no šīs kutelīgās tēmas nekādi neizvairīties. Tikai fakts paliek fakts: pusgadsimtu ilgā “okupācija” ierindoja Latviju Savienības labāko rūpniecības un agrāro republiku sarakstā. Nekādā ziņā neattaisnoju triju Baltijas valstu varmācīgo iekļaušanu PSRS sastāvā, kā arī zvērīgo izrēķināšanos ar pilnīgi nevainīgiem cilvēkiem. Masu represijas, ekspropriācijas, izvešana uz Sibīriju un piespiedu kolektivizācija — tās ir nedzīstošas rētas un traģiskas lappuses Latvijas vēsturē.

... Ritēja laiks, septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados dzīve nostabilizējās. Viss tiek iepazīts salīdzinot, tāpēc vecākā gadagājuma ļaudis bieži atceras vispārējo nodarbinātību, bezmaksas izglītību un ļoti pieejamo medicīnu padomju laikos. Svešajai varai bija daļa par visu, pat par Latgales “zilo druvu”. Krāslavā funkcionēja zivju audzēšanas un aklimatizēšanas stacija, uz kuras bāzes tika veikti zivkopības pasākumi līdaku ataudzēšanā. Turklāt sistemātiski tika veikti veiksmīgi eksperimenti zandartu, karpu, sīgu, zušu mazuļu ielaišanā ezeros. Rūpnieciskās zvejas brigādes, kas bija apgādātas ar licencēm, zvejoja gandrīz visos ezeros, tāpēc saldūdens zivis diezgan bieži parādījās uz veikalu letēm, it īpaši ziemas laikā. Nezinu, ar kuru vietu domāja jaunie dzīves saimnieki, tikai deviņdesmitajos juku gados, kad tika postīts viss līdz pašiem pamatiem, tika likvidēta arī Krāslavas zivju audzēšanas un aklimatizēšanas stacija.

Ilgi gaidītā tirgus ekonomikas stihija pārplūdināja Latviju ar Ķīnas ražojuma makšķerauklas tīkliem par nieka naudu. Protams, mūsu nabadzīgā tauta izmantoja iespēju viegli iegādāties iztiku, arī nopelnīt, kad par kilogramu zivju vienkārši varēja dabūt pudeli kandžas vai krutkas. Kurš gan noturēsies? Tā tas turpinājās divus gadu desmitus, un iznākumā bijušā Krāslavas rajona teritorijā nav palicis neviens ezers, kas radītu interesi makšķerniekiem un rūpnieciskajiem zvejniekiem. Tiesa, ir viens izņēmums: motorlaivu aizliegums uz Ežezera pēdējā laikā deva vaļu spiningotājiem. Turpretim kopumā mūsu aktīvās atpūtas pie ūdeņiem cienītāji sen iezīmēja tālos maršrutus uz Vidzemes, Kurzemes dabiskajām un mākslīgajām ūdenstilpēm, uz jūras piekrasti, taču biežāk — uz Igauniju.

Mūsu laikraksts vairākkārt informēja lasītājus par līdaku mazuļu ielaišanu perspektīvajos ezeros no Zivju fonda. To ielaists simtiem tūkstošu. Par veicamo zivkopības pasākumu turpmākajiem rezultātiem mēs pieticīgi klusējam, jo nav ar ko lepoties. Sen ir zināms, ka daudz efektīvāk ir ielaist šīsvasaras zivju mazuļus pēc tālākaudzēšanas dīķos, taču bezjēdzīgā prakse turpinās arī šobaltdien. Neviens ne par ko neatbild — tas ir mūsu garā. Līdaku skaita strauja samazināšanās rūpniecisko zvejnieku, malu zvejnieku un makšķernieku dēļ ir Latgales “zilās druvas” produktivitātes lejupslīdes galvenais iemesls. Eksperimenti licencētas amatierzvejas ieviešanā uz atsevišķiem ezeriem tikai pasliktināja situāciju. Plus vēl juceklis ar jaunajiem zemes īpašniekiem, kuri visiem līdzekļiem cenšas nogriezt ceļu tūristiem uz gleznainajiem krastiem. Es atkārtoju: kamēr mūsu ezeri neatgūs kādreizējo produktivitāti un pievilcību makšķernieku skatījumā, cerēt uz tūrisma nozares attīstību vienkārši naivi. Esmu gatavs samaksāt piecus latus dienā par interesantu copi, taču pašlaik mūsu ezeri pārvērsti par sīkzivju mitināšanās vietām. Slikti vadītajā valstī, kas dzīvo bez ekonomiskās attīstības koncepcijas un nozaru profesionāļiem, notika tas, kam arī bija jānotiek.

Cerēt uz gudru vadību no augšas būtu tikpat naivi, kā gaidīt valsts drīzu izkļūšanu no parādu žņaugiem. SIA “Latvijas lauku konsultāciju un izglītības centrs” Krāslavas nodaļa organizēja pieredzes apmaiņas braucienu uz Cēsu novadu, kur bezmaz četri desmiti ekskursantu-īpašnieku iepazinās ar sasniegumiem zivju audzēšanas sfērā. Labāk vienu reizi ieraudzīt... Valsts zivju audzētavas “Kārļi” apmeklējumam bija izzinošs raksturs. Mūsu gide bija diplomēta ihtioloģe Jevģēnija Pronova, kura jaunībā pēc norīkojuma atbrauca uz Latviju un tā arī palika te. Šādus speciālistus var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, un viņi ir zelta vērti. Zivju audzētava uz Amatas nesen atzīmēja 75. gadskārtu. Sākumā tā atradās bijušo grāfu dzirnavu ēkās, vēlāk tika paplašināta, modernizēta. Valstī ir vairāki šādi zivsaimniecības uzņēmumi, un to uzdevums ir atjaunot lašu dzimtas zivju, tajā skaitā taimiņu populāciju. Bet vēl te audzē sīgas, varavīksnes foreles. Ielaižamais materiāls galvenokārt pienāk no ārzemēm, kombinētā barība — no Polijas. Skaidrs, ka bez lielām Eiropas investīcijām analoģiskas zivsaimniecības nevarētu pastāvēt, tāpēc mēs apmierinājāmies ar pieticīgu komercinformāciju. Tiesa, mūsu ekskursanti pierakstīja tālruņu numurus, pa kuriem var vienoties par varavīksnes foreļu mazuļu iegādi — 64129273 un 29467509. Neviļus nodomāju, ka šādas valsts zivju audzētavas netieši liecina par Latgales diskrimināciju: hidroelektrostaciju kaskāde uz Daugavas neļauj vērtīgām lašu sugas zivīm peldēt pa galveno ūdens artēriju uz Vidzemi un Latgali. Pats par sevi saprotams, ka mazās hidroelektrostacijas, kuras ātrās peļņas azartā uzcēla mūsu jaunbagātnieki, kļuva par nepārvaramiem šķēršļiem vērtīgu zivju sugu, tajā skaitā lašu migrācijas ceļā. Kur skatījās “zaļie”? Ak, šī trakā nauda...

Zemnieku saimniecību “Sillakas” var uzskatīt par veiksmīga darba piemēru. Veikts titānisks darbs 12 dīķu radīšanā un mūsdienīgas viesu mājas ar konferenču zāli būvē. Galvenās rūpes nu ir garām, un, kā mums pastāstīja saimnieki Renāds un Raivo Hofmaņi, patlaban, pašā vasaras sezonas karstumā, tūristu skaitu nākas limitēt. Saimnieki atklāj zivsaimniecības nozares galveno noslēpumu: bez mākslīgās aerācijas, it īpaši vasaras un ziemas laikā, cerēt uz dīķu saimniecības rentabilitāti ir vienkārši naivi. Starp citu, maksimāli patērējot elektroenerģiju, mēnesī sanāk 18000 kilovatu. Saimnieki piedāvā foreļu, karpu, samu, storu un pāliju makšķerēšanu par maksu. Šis prieks nav domāts nabadzīgajiem: kilogramu smagas līdakas, karpas un līņa nozveja tūristam izmaksās 3 latus, sama — 4, foreles — 5, stores — 7 latus. Interesenti ir vienmēr, un no nozvejotajām zivīm turīgiem viesiem tepat tiek gatavotas delikateses — par atsevišķu maksu.

Sezonas jaunums — Ēģiptes zivju tilapiju makšķerēšana un degustācija. Siltā ūdenī tās ātri aug. Mazuļi tiek iegādāti Holandē, tālākaudzēšana notiek audzētavā zem jumta un dīķos. Zivis ar baltiem plankumiem no Nīlas sezonas laikā no mazuļiem izaug par zivīm, kas sver līdz 600 - 800 gramiem. Vairāk neviens Latvijā tilapijas neaudzē, tāpēc pieprasījums pēc šīm eksotiskajām Āfrikas zivīm ir liels. Ziņkārības dzīti, karsti kūpinātas zivis pasūtījām arī mēs. Ēdiens izskatījās lieliski, bet, lūk, gastronomisko īpašību ziņā tilapija, manuprāt, atpaliek pat no kūpinātas karpas, plauža un karūsas. Taču pasūtījām, nobaudījām un samaksājām. Zivsaimniecības uz Raunas upes īpašnieki atrada savu zelta dzīslu un ir laimīgi. Vairākums tūristu ierodas no Rīgas, pārējie — ārzemnieki, tajā skaitā no Japānas, Indonēzijas. Kā atzinās Hofmans-seniors, vieglāk ir nosaukt valstis, kuru sūtņi te nav viesojušies.

Mēs apskatījām zivju audzētavu, dīķus, nopeldējāmies tur, kur mīt pat zuši. Ar īpašu simpātiju pieredzējušie zivju audzētāji atsaucās par Krievijas tūristiem — atklāti, komunikabli, nav sīkumaini. Neliela laika rezerve ļāva man iepazīties ar viesiem no Sanktpēterburgas. Četras jaunas ģimenes ar bērniem makšķerēja lielās tilapijas un par katru noķerto eksemplāru līksmoja kā mežoņi. Kopš vakara jautrā kompānija bez grūtībām noķēra divas stores, tā ka visus gaidīja pasūtītās karaliskās pusdienas. Starp citu, ļoti bagātiem klientiem Hofmaņu betonētajā caurteces baseinā savu likteni gaida pat divu pudu smagas Sibīrijas stores. Būtu tikai turīgi pasūtītāji. Ir un būs.

Atzinības vārdi jāsaka talantīgajiem Vidzemes zivju audzētājiem, kuri atklāja ne mazums vērtīgu noslēpumu ieinteresētajiem tūristiem no Latgales. Turklāt viņi pārskaitīja bīstamākos dīķu saimniecības ienaidniekus. Visviltīgākais ir ūdrs: ūdens vilks diennaktī var aprīt līdz pieciem kilogramiem zivju. Otrais bīstamākais ienaidnieks ir zivju gārnis, kas nav raksturīgs mūsu ezeru novadam. Mums visdrīzāk var draudēt jūras kraukļi, kuru skaits strauji aug. Trešais ienaidnieks ir visuresošā ūdele, ceturtais — pīle gaura, piektais — zivju ērglis. Visbīstamākais nakts ienaidnieks ir cilvēks. Ak, šie malu zvejnieki...

Atvadījušies no šā paradīzes stūrīša, mēs devāmies uz zemnieku saimniecību “Brīvnieki”. Daudznozaru lauku firma pievērsusies galvenokārt tūrismam. Mērnieku laiki krasi izmainīja diplomētā fiziķa Andra Actiņa dzīvi. Viņš prata spilgti atzīmēt uz Latvijas tūrisma kartes savu muižu, uzstādot milzīgu akmens pieminekli, kas veltīts 1841. gada zemnieku nemieriem. Prasmīgais saimnieks audzē mežu, nodarbojas ar lopkopību, biškopību, dīķsaimniecību, pielieto bioloģiskās metodes augkopībā. Plus tūristu dabas taka, un, kā saka, panākumi firmai nodrošināti.

Tagad atgriezīsimies pie mūsu līdakām, karūsām un karpām, kam arī bija veltīts šis brauciens. Redzētais vēlreiz apstiprināja manu domu par to, ka mūsu apstākļos svarīgi ir aizrauties nevis ar zivju audzēšanu dīķos, bet gan atdzīvināt Latgales ezerus. Āfrikas tilapijas un Sibīrijas stores mums neder, kur lai ņem bagātus tūristus? Karpu un foreļu audzēšana dīķos diez vai dos augstu peļņu triju iemeslu dēļ — milzīgs energopatēriņš aerācijai, problēmas ar noietu un Latvijas pārmērīgā birokrātija visās lietās.

Atliek vienīgais: steidzams un pārdomāts darbs līdaku un zandartu mazuļu ielaišanā Latgales ezeros, kas tuvākajos 3 - 4 gados ļaus dabiskajām ūdenstilpēm uzsākt otro dzīvi, ko sen pierādījis praksē Ludzas zivju audzētājs Andrejs Oševerovs Šķaunes ezerā, par ko vairākkārt rakstīts “Ezerzemē”.

Divdesmit gados, kas ir pagājuši, Latgales “zilā druva” atrodas ļoti nolaistā stāvoklī, veikalu plauktos nav līdaku, asaru un plaužu, bet pagaidu varasvīri ir aizrāvušies ar runāšanu. Vai tad nav kauns pirkt zivis, ko atved vietējie copmaņi no Peipusa ezera?

Simtiem, tūkstošiem īstu makšķernieku ir gatavi maksāt par interesantu copi, tikai kas viņiem to piedāvās?

Aleksejs GONČAROVS