Dolāri arī Āfrikā dolāri, častuškas arī Āfrikā častuškas!

”Citi manā vecumā ar diviem mietiem pārvietojas, bet es par dzīvi nesūkstos, pastrādāju, harmonikas uzspēlēju, častuškas padziedu”, ar smaidu stāsta Jāzeps. “No dienesta armijā pārnācu tukšām rokām vienā formas blūzē. Vecākiem naudas nav, apģērbt nav ko. Atradu darbu Salaspils ģipša rūpnīcā, tur maz maksāja. Iekārtojos Rīgā par krāvēju, arī tur maz maksāja. Devos uz Kaļiņingradu, kur iekārtojos par kurinātāju uz šalandas. Stāv noenkurojies zemes smēlējs, mēs piepeldam tam klāt, tas tīra ostas gultni. Šalandu piepilda pilnu ar kravu, mēs to transportējam uz izgāztuvi. Maksāja ne sevišķi daudz, tomēr tur jau varēja dzīvot un strādāt, jo ēdināja un izsniedza specapģērbu. Gadās pilsētā iztērēt visu naudu, bet uz kuģa vienmēr esi paēdis un apģērbts par valsts naudu. Pēc divarpus gadiem saņēmu telegrammu, ka smagi saslimusi mamma. Taču kapteinis nelaida projām, saplēsa trīs manus iesniegumus, tikai ar jurista palīdzību izdevās panākt, ka mani atbrīvo no darba. Tiesa, nesamaksāja visu, kas pienākas. Jurists man ieteica tiesāties, bet kur gan redzēts, ka kurinātājs ar kapteini tiesājas! Tā arī aizbraucu projām, atgriezos mājās un iekārtojos darbā sovhozā “Voshod”.

Jau otrajā darba mēnesī zaudēju aci un kļuvu par trešās grupas invalīdu. Biju norīkots darbam noliktavā, bet tā izrādījās zem atslēgas. Turpat blakus darbojās ripzāģis, kāds vīrs zāģēja dēlīšus jumta segumam. Jaunībā visur gribas paskatīties, iebāzt savu degumu, kur vajag un nevajag. Piegāju klāt, zāģim nebija aizsarga un zāģa zoba rautā koka skaida trāpīja tieši man acī. Zaudēju samaņu, mani atnesa pie medmāsas, kura salika vati, pārsēja un slēgtā kravas mašīnā mani aizveda uz Dagdas slimnīcu. Vieglā autotransporta tolaik nebija. Dagdā acu ārsta nebija, ātro arī nebija, dakteris mani apskatīja un ar to pašu kravas auto aizveda uz Daugavpils slimnīcu. Tur ārsts pateica, ka acs vairs nav glābjama un jautāja, vai esmu ar mieru operēt. Ko man citu atlika darīt, biju jauns, nācās piekrist operēt un likt protēzi. Pēc nedēļas biju mājās un turpināju strādāt sovhozā līdz pašām vecumdienām. Sākumā kā laukstrādnieks, pēc tam Locu ciltslopu fermā, kur nostrādāju 25 gadus. Nebiju pirmrindnieks, bet strādāju čakli un godprātīgi, nopelnīju pateicības, saņēmu naudas prēmijas. Fermā strādāja arī mana sieva Sofija.”

Iepazīties ar tagadējo dzīvesbiedri Jāzepam palīdzēja harmonikas, kuras viņam iemācīja spēlēt divus gadus vecākais brālis Antons, kurš bija kluba vadītājs Grizānos. Jāzeps spēlēja harmonikas, bet brālis mācēja arī citus instrumentus: vijoli, bajānu, ne tikai harmonikas. Kā nekā viņam bija pieejami valsts instrumenti, tā ka varēja mācīties. Ne katrs tajā laikā varēja atļauties nopirkt sev kaut tās pašas harmonikas.

Jāzeps stāsta, ka muzikanti tajā laikā bija lielā cieņā. Spēlējis večerinkās, viena meitene piesēžas no vienas puses, otra no otras puses, pēc brīža ar elkoņiem biksta sānā. Izvēlēties sievu nebija pro- blēmu. Viņam iepatikās meitene no Baltkrievijas, kura bija slaucēja kaimiņu kolhozā. Muzikanta dotības viņam noderējušas arī dienestā armijā Murmanskā. Jāzeps azartiski izstāstīja notikumu, kas viņam gadījās dienesta laikā, esot komandējumā Arhangeļskas apgabala ciematā Kamenka. Tur bija mežizstrādes rūpnīca, kurp strādāt bija savervētas meitenes no visas Baltijas. Kā tik kurai dzimšanas diena, tā delegācija klāt: “Juziņka, vajag taču uzspēlēt kaut kā!” Jāzeps ar mieru, bet vai atlaidīs komandieris? Viņš jau zināja, kur meitenes dzīvo, nolēma nelūgt atļauju, bet devās spēlēt pa kluso.

“Atpakaļ uz dienesta vietu mani veda viena meitene pie vienas rokas, otra — pie otras,” atceras Jāzeps. “Rotas komandieris viņām pateicās, ka atveda zaldātu, bet staršinai lika mani nolikt gulēt vai ieslēgt. Staršina izvēlējās otro variantu. Kamēr bija silts — gulēju, kad pamodos, pa guļbūves baļķiem uzrāpos līdz lūkai, vāku izsitu un teltī iekšā. Rītā komanda celties un jautājums: ”A kurš jūs izlaida?” Atbildēju: “Nosalu, pats izlīdu.” Dabūju papildus sodu — lika izkraut nomaļu kravu.”

Pamatā Jāzeps spēlēja večerinkās, retumis kāzās vai citos godos. Dzīves laikā viņš iemācījies neskaitāmas častuškas, kuras var spēlēt stundām no vietas. Nesen nopircis častušku ierakstu latgaliešu valodā, bet tās viņam likās pārāk rupjas. Viņš iemācījies un var nospēlēt arī senas dziesmas, kas ir sižetiskas un garas. Večerinkas beidzās kaut kur 70. gadu vidū, kad lauku ciematos sāka būvēt klubus, bet jaunatne sāka aizbraukt no laukiem. Pagāja laiks, un Jāzeps atkal kļuva pieprasīts spēlmanis — tagad viņš muzicē pensionāru vakaros un harmonistu svētkos. Pērn pārdeva savas vecās baltkrievu harmonikas un nopirka vietā lie- totas, bet labākas un, galvenais, parocīgākas — “Marička”. Iepriekšējais instruments bija smags un augsts, pēc nesen pārcietās operācijas ar to bija ļoti smagi un sāpīgi spēlēt. ”Marička” ir neliela, var uzlikt uz ceļgala un spēlēt. Turklāt šīs harmonikas ir krietni skanīgākas un Jāzepam patīk vairāk. Jāzeps: “Kamēr vien mani aicina spēlēt un ir spēks, es turpināšu muzicēt. Kas būtu, ja es sēdētu uz krāsns un gaustos par dzīvi. Sen staigātu ar divām nūjām rokās!”

Viņam taisnība. Neskatoties uz operāciju, Jāzeps ir labā tonusā un gana stiprs saviem gadiem. Tur govi un zirgu. Tas jau kāds septītais, viens baidījās no mašīnām, cits arklā negāja. Bet Jāzeps pat šodien ar zemi un nedaudz kartupeļu stāda tieši tādā ceļā. Pats asina izkapti, pats appļauj pagalmu un mājai tuvāko apkārtni. Netālu ir valsts mežs, ja regulāri nenopļausi, čūskas sāks rāpot, un to Jāzeps negrib sagaidīt. Lauku darba pieredzi viņš guvis kopš deviņu gadu vecuma, kad gājis pie saimniekiem laukā strādāt. Ģimene bija liela, tēvs nomira agri — kad Jāzepam apritēja četri gadi. Agrāk ne pensiju, nekā nebija. Mātei vienai vajadzēja kaut kā visus bērnus paēdināt un apģērbt. Jāzeps paaugās un visu vasaru ganīja lopus par trim pudiem graudu (puds — 16 kg). Knapi maiss sanāca, bet vairāk bērniem par darbu neviens nemaksāja. Jāzepa māte ne tikai mācēja rīkoties ar sirpi, darīt citus darbus, bet arī auda un pati šuva apģērbu. Viņas stelles tagad kalpo jaunajām audējām Svariņu aušanas darbnīcās.

Šīs intervijas laikā Jāzeps uzdāvināja Svariņu novadpētniekiem tautas mūzikas instrumentu, kuru viņš nopelnīja, piedaloties Daugavpils novadā organizētajā muzikantu pasākumā “Vabaļa 2011”. Taču viņa zvaigžņu stunda bija pērn Šķaunē Mikeļdienas gadatirgū, kurp uz to koncertu viņš uzprasījās pats.

“Kā sāka spēlēt un dziedāt častuškas, tā nevarēja pabeigt,” apgalvo Erna Šļahota. “Šķaunes publika bija stāvā sajūsmā, nevienam citam kolektīvam vairs tādu aplausu ne tuvu nebija. Saku, laiks būtu beigt, citiem arī jāuzstājas! Bet viņš tik turpina spēlēt, skatītāji turpina aplaudēt.”

Jāzeps ir tik sabiedrisks un atsaucīgs, ka, šķiet, tādu cilvēku neiespējami aizvainot. Viņam nav ko dalīt arī ar citiem harmonistiem. Jāzeps ar prieku atsaucās aicinājumam un kādā pasākumā piespēlēja Dagdas muzikantiem “Brōļi latgalīši”. Viņš māk arī pārsteigt. Gadumijas pasākumā savu numuru pieteica tā: “Tagad es dziedāšu Āfrikas častušakas!” Āfrika un častuškas? Kuram gan tas nav pārsteigums! Kādas gan viņiem častuškas? A Jāzeps jau uz skatuves un dzied pēc kārtas visiem zināmās častušakas. Viņa joks trāpīja mērķī, kad izskanēja vārdi: “Dolāri arī Āfrikā dolāri, častuškas arī Āfrikā častuškas!”. Tāds, lūk, viņš — harmonists no Svariņiem!

Juris ROGA