Bērnu sliktās uzvedības mērķi

2. Vara. Cīņai par varu parasti ir dziļas saknes. Augot bērns var justies mazvērtīgs, salīdzinot sevi ar vecākiem vai vecāko brāli vai māsu. Tajā pašā laikā viņš agri iemācās to, cik spēcīgs ir vārds “nē”. Jau divu, triju gadu vecumā viņš izmēģina šī vārda maģisko spēku, un, ja vecāki mēģina piespiest viņu pakļauties, bērns secina, ka spēcīgi cilvēki var piespiest citus darīt to, ko viņi vēlas. Viņš saprot: pat ja viņš pats nav tik spēcīgs, lai citus pakļautu savai varai, viņš vismaz var parādīt citiem, ka nepakļaujas viņu varai.

Tātad — ja mēs neļaujam bērnam savu spēku un varēšanu izjust kādā citā veidā, viņam var rasties nepareizs priekšstats par varas cīņas svarīgumu.Ir vecāki, kas ir pārliecināti, ka bērns jāaudzina stingrībā, un viņu stingrība izpaužas bērna jūtu un domu noliegumā: ir jādara tā, ka vajag, tad, kad vajag, un viss. Liels noslēpums ir — kam to visu vajag. Autoritārā audzināšana balstās uz absolūtu vecāku varu. Autoritārā audzināšana ir bīstama, jo, ja bērnam sakām: “Man vienalga, kā tu jūties, — tas jādara,” tad iemācām viņu nerēķināties nedz ar savām, nedz citu jūtām. Tā kā autoritārā audzināšana balstās uz varu, nevis uz sadarbību, vislielākais konflikts veidojas tieši starp vecāku vēlmi visu kontrolēt un bērna dabisko nepieciešamību augt, attīstot spēju rūpēties par sevi pašam. Rezultātā, kamēr bērns ir mazs, viņš jūt, ka ir pārāk vājš, lai cīnītos par varu, bet pieaugot viņš vai nu padodas, pieņemot, ka par viņa dzīvi atbildība jāuzņemas kādam citam, vai arī protestē un cīnās par varu, lai kompensētu mazvērtības izjūtu. Bieži vien māte vai tēvs atrod veidu, kā uzvarēt un “piespiest” bērnu darīt tā, kā grib pieaugušais, bet šīs uzvaras cena ir pārāk augsta. Psiholoģijā pastāv vismaz četri iemesli, kāpēc ģimenei nav izdevīgi ar bērniem iesaistīties cīņā par varu.

1. Cīņā par varu bērns iemācās, kā sakaut autoritāras personas (piemēram, tēvu, skolotāju, policistu). Reiz zaudējot cīņu, nākamreiz viņš centīsies uzvarēt ar jauniem spēkiem.

2. Pieaugušais tādā veidā var vēl vairāk padziļināt bērna problēmas, novedot viņu pie bezspēcības izjūtas un vēlēšanās atriebties.

3. Ir ārkārtīgi grūti pārliecināt bērnu, ka vecāki viņu mīl, ja katru dienu notiek konflikti. Tomēr dzīvē gribot negribot dažreiz rodas konflikti ar bēr- niem, un vecāki uzstāda savas prasības pret viņiem. Piemēram, situācijā, kad sakām bērnam: “Novāc savas mantas no grīdas!”, bet viņš atbild: “Es to nedarīšu!” un demonstratīvi paliek savā vietā, mēs jūtamies izaicināti un dusmīgi. Ja iesaistāmies cīņā par varu, reaģējot uz uzvedību, nevis izprotot tās mērķi, mums ir dabiska vēlme pierādīt bērnam to, kurš te ir noteicējs. Protams, mēs ar spēku varam “uzvarēt” šajā cīņā — piespiest bērnu darīt to, ko likām, tomēr ilgākā perspektīvā mēs esam zaudētāji. Iespaidojot bērnu ar savu spēku, mēs tikai pārliecinām viņu, ka nākamreiz, lai uzvarētu, viņam būs jāpacenšas vairāk un pārdomātāk. Cīņa par varu bojā attiecības un var padarīt ģimenes dzīvi par elli. Tāpēc ir svarīgi parādīt bērnam, ka atsakāmies ar viņu cīnīties, bet tajā pašā laikā nepadodamies viņa nepamatotām prasībām. Kā to izdarīt? Lūk, dažas idejas.

• Domājiet nevis par to, kas bērnam būtu jādara, bet par to, ko jūs pats varat izdarīt.
• Ļaujiet bērnam piedzīvot savas rīcības sekas, nemēģiniet viņu glābt no diskomforta izjūtas. Paša pieredze māca daudz labāk nekā jebkura vecāku pamācība.
• Mājas pienākumiem ir būtiska nozīme, lai cilvēks justos ne tikai piederīgs, bet arī spējīgs un kompetents. Mēs jūtam pozitīvu varu — varēšanu, kad zinām, ka no mums ir atkarīgs kaut kas svarīgs, kas ietekmē arī citu cilvēku dzīvi. Protams, sadalot pienākumus, bērnam ir jādod izvēle un lēmuma pieņemšanā jāiesaista arī viņš.
• Ļaujiet bērnam būt pastāvīgam. Bērns var izdarīt daudz vairāk, nekā mēs domājam.
• Par noteikumiem un to pārkāpšanas sekām jāvienojas visai ģimenei kopā, kad vien tas iespējams. Tā vienojoties, jūs nekļūsiet par autoritāru personu, ar kuru cīnās par varu. Ja bērns pārkāpj noteikumus, viņš izaicina visu ģimeni, nevis tikai vienu no vecākiem.

Velta DAŅIĻEVIČA, Krāslavas pamatskolas psiholoģe