Darīts ir tik daudz

Izrādās, ka viss sākās pavisam vienkārši, kad Irēnas kundze strādāja Jaunaglonas arodvidusskolā (toreiz Aglonas mehanizācijas skolā) par bibliotekāri, vēl PSRS laikos darba rezervju valsts komiteja izdeva rīkojumu, ka katrā bibliotēkā jābūt kauju vai darba slavas istabai. Irēnas kundzes vadībā tika izveidota darba slavas istaba, kura pamazām pildījās ar materiāliem par Jaunaglonas arodvidusskolas audzēkņu sasniegumiem, skolas vēsturi. Vēlāk šiem materiāliem tika pievienoti vēstures faktu apkopojumi par Jaunaglonu un Aglonu. Un drīz vien sakrātie materiāli vairs neietilpa vienā istabā. Arī ciešā sadarbība ar Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzeju deva savu impulsu krāt materiālus un eksponātus savam muzejam. Drīz vien muzejs tika paplašināts, un tajā tika izveidota neliela izstāžu zāle ar senlaicīgām lietām, bet ideju un iedvesmas bija vēl tik daudz.

Irēnas Ancānes īpašumā ir nonākušas retas lietas, kuras gan pirkusi, gan atradusi, gan dāvinājuši skolēni. Viena no tādām lietām ir koncentrācijas nometnes ieslodzītās krūze, kuru nekādā gadījumā tā īpašnieks nedrīkstēja nozaudēt, jo citu ieslodzītajiem vietā nedeva. Tikpat unikāls priekšmets ir akmens laikmeta no kaula darinātais darbarīks, kura pielietojums ir visai miglains. To atrada iz- skalotu, kad padziļināja Tartakas upīti.

Par katru fotogrāfiju un par katru muzeja priekšmetu Irēnas kundzei ir savs stāsts.

Diemžēl laiki mainās, un vērtības arī. Kopš Irēnas kundze vairs nestrādā skolā, muzeju ir piemeklējušas pamatīgas pārmaiņas.
Tagad daudzas ilgus gadus krātās bagātības un audzēkņu veidotie maketi atrodas telpās, kas nu jau izskatās vairāk pēc pieliekamā kambara. Neliela telpa ar skolas karogiem, dāvinājumiem un skolas izlaiduma albumiem vēl ir saglabājusies, bet tā vairs nav pat puse no tā, kas bija. Šis tas ir arī izsaimniekots.

Sarūgtināta par priekšniecības patvaļu, Irēna Ancāne daudzas materiālu mapes paņēma uz mājām, 30.gadu Latvijas armijas bruņojumu fotogrāfijās pārdeva rīdziniekam, jo galu galā, tas viss ir tapis, tērējot personīgos līdzekļus, bet alga, strādājot pēdējos gadus, bija pavisam niecīga. Irēnas kundze pastāsta, ka pie viņas šad tad ierodas ciemiņi un lūdz dažādus materiālus par Aglonu un Jaunaglonu. Muzeja pamatlicēja tikai nosaka: “Redz savējiem nevajag, bet no tālienes brauc un interesējas.” Arī pašvaldība, kur nomainījušies jau vairāki priekšnieki, tālāk par solījumiem atpirkt eksponātus netiek.

Nesen pie Irēnas Ancānes viesojās profesors Lens Leonards Latkovskis. Viņš bija atbraucis no ASV.

Iespaidojusies no Irēnas kundzes stāstītā un aplūkojusi vairākas materiālu mapes, palūdzu nokopēt dažus no tiem, kas varētu šķist interesanti arī laikraksta “Ezerzeme” lasītājiem. Varu saderēt, ka pat ne visi aglonieši perfekti zina sava dzimtā pagasta vēsturi.

Pēc nelielas sarunas Irēnas kundze laipni piekrīt izvadāt pa Jaunaglonas vēsturiskajām vietām un pastāsta daudz ko interesantu.

Šobrīd sīkumos neiedziļināšos, jo par atklājumiem, cienījamie lasītāji, varēsiet lasīt kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.
Atvadījusies no Irēnas kundzes, vēl steidzu atpakaļ uz muižkunga pussabrukušo šķūni, lai to nofotografētu, pa ceļam vēl piestāju pie kādreizējās muižas kalpu mājas, kur tagad ierīkoti dzīvokļi Jaunaglonas iedzīvotājiem, un vēl, un vēl. Beigās secinu, ka aglonieši sēž uz īstas pūra lādes. Rodas jautājums, kāpēc tad Latgalē ir tik mazattīstīts tūrisms, redzēt šeit taču ir ne mazāk kā citviet Latvijā?

Pa ceļam satiekam dažus tūristus, kuri arī meklē Jaunaglonas apskates vērtās vietas. Viņiem GPS navigācijas ierīce tik precīzi nerādot, kur visu iecerēto var atrast. Tagad gan es, gan laikraksta šoferis esam gudri un zinoši, tāpēc labprāt pastāstām, kur ko meklēt.

Ilona STEPIŅA