Santas košā dzīve

Protams, ka Rīgas iedzīvotāju skaita attiecība pret Krāslavas iedzīvotāju skaitu (706 000/ 10 000) jau atšķiras pat bez matemātiskiem aprēķiniem. Kā arī ja, piemēram, ir viedoklis, ka Rīgā ir vairāk iespēju un ir lielāka izvēle, tad var vilkt paralēles ar “shopingu” — jo lielāka izvēle, jo sarežģītāk ir izvēlēties. Jā, Rīgā var atrast sev elitāru skolu, prestižus kursus, un sakritības pēc var pārbraukt uz citu rajonu un tur var nebūt nedz elitāras skolas, nedz arī prestižu kursu. Te, lūk, arī ir problēma — tērēt laiku, lai atbrauktu, vai arī pamest tos pašus prestižos kursus. Vispārībā pastāvības saprašana ir diezgan nosacīta lielā pilsētā. Rīgā ir diezgan populārs ieradums mainīt skolas dažādu un ne vienmēr loģiski izskaidrojamu iemeslu dēļ. Bet Krāslavā nav jāizvēlas skola (jo ir viena latviešu skola), kā arī prestižu kursu nav.

Bet “Krasts” vienmēr deva iespēju visiem sevi atklāt un parādīt. Santa izvēlējās sev maksimāli košu dzīvi ”Krastā”, kā arī pēc tam. Mēs ar Santu neesam tikušās jau veselu gadu, kontaktējamies tikai internetā. Bet no citas puses — gads ļoti pastāvīgas dzīves tālu ne tikai no Krāslavas, bet arī no Latvijas, dod man iemeslu pastāstīt par viņas košo dzīvi.

Kad es paziņoju Santai Caunei, ka mums ar Irinu ir ideja rakstīt rakstu ciklu par mūsējiem, ka Santa būs nākamā stāsta galvenā varone — viņa kā vienmēr ar prieku atsaucās un kā nākas pieaugušam cilvēkam (kā tam bija jābūt “Krastā”), jau eiropiešu stilā sāka uzdot jautājumus — kā? kad? un kas viņai būs jādara?

Es uzreiz atcerējos, ka “Krastā” Santai bija maziņa rozā rokasgrāmata, kurā ik pa stundai bija saplānota katra diena. Vārdu sakot, tāda rokasgrāmata bija gan man, gan Mariannai, gan arī citiem (paldies Irinai par time-management), un šīs atmiņas pārliecināja mani, ka Santa ir palikusi tikpat dzīvespriecīga, organizēta un ieinteresēta visā jaunajā tikai jau nedaudz citādāk — ar atzīmi otrā pusē...

— Santa, kāpēc Dānija?

— Uzsākot pēdējo mācību gadu vidusskolā, katrs sāk domāt un plānot, ko varētu darīt turpmāk. Man viennozīmīgi bija svarīga izglītība, tāpēc galvenais bija studēt un pilnveidoties tālāk. Kā jau lielu daļu jauniešu, arī mani vilināja ārzemes. Tās saistījās ar jauniem cilvēkiem, kultūru, iespaidiem un, protams, pieredzi. Vispirms, kā tas ierasts jau-niešu vidū, sapņoju par studijām Lielbritānijā. Ilgi domāju, kādu studiju virzienu izvēlēties, bet īsti nevarēju saprast, ko vēlos. Par manu turpmāko izglītību uztraucās visa ģimene, īpaši mamma. Kādu vakaru, atnākusi no darba, viņa man iedeva izkopētus materiālus no interneta par vilinošajām studiju iespējām Dānijā — valstī, par kuru iepriekš es biju ļoti maz interesējusies. Kādas bija vilinošās iespējas? Bezmaksas studijas, mācības angļu valodā un pie tam internacionālā grupā — ar studentiem no dažādām valstīm. Par Dāniju zināju pavisam maz. Sāku meklēt informāciju, lasīt, pētīt. Iepatikās. Pareizi saka, ka spontānie lēmumi ir vislabākie. Tāpat arī šajā gadījumā. Līdz dokumentu iesniegšanas termiņa beigām bija palikusi tikai nedēļa. Tad nu ģimenē tika izlemts — “Kas neriskē, tas nedzer šampanieti!”. Jau jūnijā mēs, dzerot šampanieti, svinējām manu uzņemšanu Dānijas akadēmijā.

— Santa, tu interesējies par vēderdejām, biji arī modele, kā arī body-art meistare, rakstīji sirdi aizkustinošus vārdus “Krasta” pasākumiem, devi interviju Latgales Reģionālajā televīzijā, dievināji mīkstās rozā spēlītes — visa tava dzīve bija piepildīta ar radošumu — un te pēkšņi loģistika. Kāpēc tāda izvēle?

— Jā, viss izklausās ļoti radošs un pavisam nesaistās ar noteiktību, kāda principā pastāv manā izvēlētajā profesijā. Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāattīstās daudzpusīgi un tas jādara nepārtraukti. Katru dienu mēs sevī varam atklāt ko jaunu, kas, iespējams, var mainīt mūsu dzīvi. Darbojoties jauniešu klubā “Krasts”, debatējot Krāslavas Valsts ģimnāzijas debašu klubā “Sokrāts” un piedaloties angļu klubā ”Lingua” projektos un aktivitātēs, es guvu iespēju sevi attīstīt maksimāli daudzpusīgi. “Krastā” mēs daudz runājām par dažādām dzīves situācijām, spriedām, kādi varētu būt risinājumi, centāmies atklāt sevi kā personības. Debašu klubā un arī ”Krastā” es iemācījos runāt, brīvi izteikt savas domas un nebaidīties kļūdīties. Angļu klubs “Lingua” atvēra man pasauli, deva iespēju ceļot un iemīlēt jaunas kultūras. Biznesa loģistika savā ziņā saista visu to kopā. Tas ir darbs ar cilvēkiem, kura laikā jāmāk plānot, pareizi vest sarunas un, kā jau katrā biznesā tas notiek, risināt konfliktus. Mūsdienu globālajā pasaulē katram no mums jāmāk sadarboties un strādāt internacionālā vidē, kur noderīgas ir valodas. Kas ir ne mazāk svarīgi, loģistika un transporta pārvadājumi vienmēr būs nepieciešami, un tas sniedz sava veida stabilitāti nākotnes profesijai.

— Te es pilnībā Tev piekrītu. Klausos Tevi un saprotu, ka tādu pilnu un košu dzīvi “Krastā” ir dzīvojuši visi dalībnieki. Tev vēl bija ”vasaras māmiņas” pieredze klubiņā “Raibumiņi”. Vai par saviem bērniņiem vēl nedomā?

— Jā, darbs vasaras klubiņā “Raibumiņi” tiešām bija lieliska pieredze darbā ar bērniem, turklāt tas bija ļoti jautri. Es to darīju kopā ar citiem jauniešiem, kuri tāpat vēlējās iemācīties strādāt ar bērniem. Tomēr domāju, ka par bērniem vēl pāragri domāt. Manuprāt, vēl daudz kas jāizdara un jāizbauda, lai vecumdienās būtu ko atcerēties un stāstīt saviem bērniem.

— Okey. “Krasta” pirmie dalībnieki bija Dānijā, mēs redzējām to albumos. Un ir ļoti simboliski, ka viena no pēdējām “Krasta” absolventēm arī mācās šajā valstī. Pastāsti mums par šo burvīgo valsti un par pilsētu, kurā tu dzīvo.

— Dānija man vispirms asociējas ar Kopenhāgenu un tās slaveno iemītnieci, Hansa Kristiana Andersena pasaku varoni mazo Nāriņu, un, kas ir ne mazāk svarīgi, ar slavenajiem Skandināvu jūrasbraucējiem — vikingiem. Pirmo reizi uz Dāniju es braucu ar studentu autobusu, tāpēc man bija iespēja mazliet apskatīt valsti pa ceļam Vejli, pilsētu, kurā es tagad dzīvoju. Vejle ir burvīga pilsēta Jitlandes pussalā. Tā atrodas pie Ziemeļu jūras, tāpēc bija jāpierod pie mainīgiem laika apstākļiem un vējainā laika. Pilsēta ir samērā neliela, tajā dzīvo apmēram 50 tūkstoši iedzīvotāju, tomēr paver iespējas studijām, darbam un, protams, atpūtai. Vēsturiski Vejle ir pazīstama kā tirdzniecības pilsēta, ar laiku tā pārtapa par nozīmīgu industriālu pilsētu un to sauc par “Dānijas Mančesteru”. Pilsēta vienlaicīgi apvieno gan mūsdienu neparedzamību, gan vēsturiskus pieminekļus, kas, it sevišķi vasarā, piesaista tūristu uzmanību. Lai vai kā, Dānijā es iemācījos plānot savu budžetu, jo valsts ir samērā dārga. Piemēram, lai vienkāršs students, atpūšoties kopā ar draugiem, paēstu picu, vajag vismaz 20 latu. Tomēr visas šīs lietas kopumā ir līdzsvarā un veido tikai patīkamu priekšstatu par valsti un pilsētu.

— Tagad pastāsti mums, lūdzu, par savu mācību iestādi, un par priekšmetiem, kurus tev tur ir jāstudē, cik ilgi jāmācās.

— Es studēju Lillebaelt Acade-my of Professional Higher Education Vejles filiālē. Akadēmija piedāvā ļoti plašas studiju iespējas dažādās jomās, piemēram, IT, ekonomikā, tirdzniecībā, apkalpošanas nozarē un, protams, loģistikā. Šajā programmā studijas ilgst 2 gadus, pēc tam ir iespēja mācīties tālāk. Pagaidām tikai biznesa loģistikas programma ir pieejama angļu valodā. Galvenokārt priekšmeti ir saistīti ar loģistikas virzienu — transportēšana, sagāde, ražošana, darba organizācija, grāmatvedība, statistika utt. Priekšmeti ir sadalīti ceturkšņos un veido vienu kopīgu studiju plānu. Es studēju patiesi internacionālā grupā, jo kopā ar mani mācās studenti no Francijas, Polijas, Ķīnas, Pakistānas, Burundi, Ganas, Filipīnām un arī no kaimiņvalstīm — Lietuvas un Igaunijas. Mācību process parasti norit grupās. Tā ir lieliska iespēja strādāt kopā ar cilvēkiem, kas ir dažādu kultūru pārstāvji. Jo kultūras atšķirības vērojamas ne tikai valodā, bet arī tajā, kā cilvēks strādā grupā un sadarbojas. Tā ir nozīmīga pieredze, īpaši tāpēc, ka loģistikas darbs galvenokārt norit starptautiskā vidē. Sākumā bija samērā grūti pierast pie dažādajām kultūrām un reliģijām, bet jau pēc laika mēs kopīgi ar kursa biedriem rīkojām ballītes. Kā jau iepriekš minēju, viss mācību process notiek angļu valodā. Daudziem pasniedzējiem, tāpat kā studentiem, angļu valoda nav dzimtā valoda. Pārsvarā skolotāji ir dāņi, bet ir arī pasniedzējas no Lietuvas un Kanādas. Skolotāji ir ļoti atsaucīgi un vienmēr palīdz, pat ja ir gadījušās kādas sadzīves problēmas. Tam bija īpaši liela nozīme, ierodoties Dānijā, jo nācās kārtot daudz dokumentu. Tāpat skola piedāvā iespēju mācīties dāņu valodu. Valodas kursi ir bezmaksas un katrs var pieteikties tiem brīvprātīgi. Es uzskatu, ka, dzīvojot valstī, ir jāzina arī oficiālā valsts valoda, tāpēc nu jau 7 mēnešus mācos dāņu valodu.

— Santa, vai bija grūtības adaptācijas periodā, vai bija grūti pierast pie jaunā dzīves ritma?

— Mani vienmēr fascinēja kaut kas jauns un neiepazīts. Tomēr tajā pašā laikā apzinājos, ka būs vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu. Šādos gadījumos ļoti noder pieredze. Manā situācijā publiskās uzstāšanās skolas debašu klubā un “Krastā” sniedza man kolosālas komunikācijas prasmes. Mīļš paldies Irinai Japiņai un Viktorijai Nalivaiko. Viņu ieguldītais darbs manī ir neizvērtējams un sniedz man pašpārliecinātības sajūtu par nākotni. Ko gan es iesāktu bez vecākiem! Viņu ticība maniem spēkiem un spēja mani uzmundrināt grūtos brīžos deva iespēju nepadoties, bet pozitīvi raudzīties nākotnē. Mani mīļie — mamma un tētis — zina, ka es varēšu paveikt iesākto, pat tad, ja pati par to šaubos. Viņi man ir vislabākie!

— Nākamais jautājums, Tev, Santa. Kādas ir viskošākās šī gada atmiņas — kur esi bijusi, ko esi redzējusi, ar ko iepazinies?

— Īstenībā šī gada laikā ir piedzīvots tik daudz! Pašai neticas, ka tas viss ir noticis ar mani. Pirmkārt, pārvācos dzīvot uz pilnīgi svešu valsti. Otrkārt, es iepazinu ļoti daudz jaunu cilvēku. Iespējams, ka tie nebūs man blakus visu dzīvi, bet zināmu pieredzi, kontaktējoties ar viņiem, es esmu ieguvusi. Neapšaubāmi, tas palīdzēs man, strādājot un mācoties arī turpmāk. Treškārt, šogad es tiešām daudz ceļoju. Neaizmirstams bija ceļojums uz Ēģipti, kura laikā es iepazinu vienu no populārākajām un tajā pašā laikā noslēpumainākajām kultūrām pasaulē. Tepat Dānijā es centos izpētīt vismaz kādu daļiņu valsts. Tomēr visvairāk atmiņā palika brauciens uz LegoLand Billundā. Kompānija “LEGO” ir populāra visā pasaulē ar plastmasas klucīšu rotaļlietām. Šī uzņēmuma vēsture aizsākās 1916. gadā un līdz pat mūsdienām, veiksmīgi darbojoties, tas prezentē Dāniju pasaules mērogā. Billundas klucīšu zemē man bija iespēja jauki pavadīt laiku ar draugiem un iegūt patiesi pozitīvas emocijas. Visas figūras — dzīvnieki, slaveni kultūras objekti, piemēram, Kopenhāgenas pils un Ēģiptes piramīdas, strūklakas — ir veidotas no maziem vai lieliem klucīšiem. Visā ir ieguldīts liels darbs, kas sniedz prieku ne tikai bērniem, bet arī dod iespēju pieaugušajiem novērtēt skaistumu!

— Nākamais jautājums liks ieskatīties pagātnē. Kādas košākās atmiņas ir Tev par dzīvi un dalību Jauniešu klubā “Krasts”?

— Tik daudz jauniešu “Krastam” deva savu ieguldījumu un, tajā pašā laikā, ļoti daudz pieredzes, pozitīvu emociju un zināšanu saņēma atpakaļ. Es pat varētu teikt, ka katrs no mums klubā izdzīvoja savu mazo dzīvi. Atceroties visus notikumus un pasākumus, kuri bija ”Krastā”, pār- ņem nostalģija. Man visvairāk atmiņā ir palikušas “Krasta” 10 gadu jubilejas svinības un gatavošanās tām. Atceros, kā tika rakstīti scenāriji, rotāta zāle, gatavoti priekšnesumi, aicināti viesi un, protams, netika aizmirsta galvenā tradīcija, katrs dalībnieks cepa kūkas vai cepumus, centās izrādīt savus kulinārijas talantus. Viss kopā veidoja grandiozus svētkus! Tā kopības sajūta, kad sēdējām zālē kopā ar viesiem, draugiem un cilvēkiem, kuri ilgus gadus bija kopā ar “Krasta” jauniešiem, lika aizdomāties.. Cik jauki, ka pilsētā ir vieta, kur jaunieši var ne tikai atpūsties, pārrunāt savas sasāpējušās problēmas, bet arī attīstīt sevī talantus, mācīties risināt konfliktus, veidot attiecības un vienkārši palīdzēt viens otram. Tās nav vienīgās atmiņas, vienmēr ar smaidu atceros ”Krasta” “Karaļu un Karalieņu vakarus”, Valentīna dienas ballītes un vienkārši foršās pasēdēšanas kopā. Bija jauki apzināties, ka Tu esi vajadzīgs.

— Vai Latvijas jaunieši atšķiras no jauniešiem Dānijā?

— Galvenokārt, atšķiras izskata ziņā. Viņiem ir citādāks ģērbšanās stils. Latvijā liela uzmanība tiek pievērsta izskatam, turpretī Dānijas jaunieši ir vienkāršāki. Viņiem tas nav galvenais. Tomēr ar lepnumu varu teikt, ka, runājot ar dāņu puišiem, viņi daudzkārt ir teikuši, ka ir sajūsmā ar Baltijas valstu meitenēm! Cik vienkārši un tajā pašā laikā skaisti viņas var izskatīties. Jaunieši un arī pieaugušie Dānijā ir ļoti smaidīgi. Bieži vien tu ej pa ielu, aizdomājies par savām problēmām, bet pretī tev nāk cilvēks, kurš var vienkārši tev uzsmaidīt. Kas var būt vienkāršāks par smaidu, tomēr tas nozīmē tik daudz! Protams, katrā valstī ir jaunieši, kas bojā izveidojušos priekšstatu, tomēr tas nav tik svarīgi. Viss ir tieši tā, kā mēs to uztversim.

— Kādām īpašībām ir jābūt cilvēkam, lai viņam būtu tāda koša dzīve, un kas ir jādara, lai to sasniegtu.

— Manuprāt, ir svarīgi, lai cilvēkam piemīt domu lidojums, tas ir, spēja sapņot un uzņēmība tiekties pēc savu sapņu piepildījuma. Mums visiem ir vienādas iespējas sasniegt kāroto. Cilvēkam jābūt uzņēmīgam un jāspēj sevī atrast drosme sākt ko jaunu un novest to pie kāda mērķa. Es vienmēr esmu piekritusi, ka dzīve — tā ir kustība! Jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk viņš sasniedz, jo pilnvērtīgāka un krāsaināka kļūst viņa dzīve. Arī man, iesaistoties dažādās aktivitātēs, brīžiem ir šķitis, ka nespēšu tikt ar visu galā, bet, atskatoties pagātne, saprotu, ka tas, kas daudz dara, daudz arī padara! Vispārsteidzošākais ir tas, ka iesaistīšanās projektos un citās aktivitātēs, deva daudz iemaņu un prasmju, kurus turpinu izmantot savā ikdienā. Mēs dažreiz nespējam saprast, kāpēc mums jāizpilda, tas, ko liek darīt skolā un citos mācību kolektīvos, bet, kad tu esi tālu prom no mājām un ar visu ir jātiek galā pašam, saproti, cik daudz no mācītā pielieto savā dzīvē! Katra aktivitāte, kurā katrs no mums iesaistās dot praktiskas zināšanas, gan arī pilnveido mūs kā personības. Mums visiem apkārt ir daudz iespēju, ko izmantot. Galvenais, ir jāvēlas to darīt no sirds, tad viss ir iespējams! Pilnveidojot sevi, tiek bagātināta, ne tikai iekšējā pasaule, bet, nenoliedzami, kļūst bagātāka un iespaidiem pilna arī mūsu ikdiena — mēs iepazīstam dažādus cilvēkus, atrodam labus draugus, dalāmies dzīves pieredzē.

— Un, protams, uzraksti novēlējumu šī gada 12. klašu absolventiem Krāslavas un Dagdas novados.

— Absolventi, pēc skolas beigšanas jums sākas jauns un nozīmīgs dzīves posms. Novēlu Jums izturību un apņēmību virzīties pie sava mērķa un, galvenais, neaizmirstiet par sapņiem! Sapņojiet pat nomodā, tas padara mūsu dzīvi interesantāku. Smaidiet, jo kāds pavisam nejauši var iemīlēties Jūsu smaidā!

Paldies, Tev, ka atradi laiku sarunai. Gaidu no Tevis interesantas fotogrāfijas, lai papildinātu rakstu, bet noslēgumā gribu teikt — pat viens maziņš aplītis mazā pilsētā, var kļūt par lielu tramplīnu lielai košai dzīvei. Protams, tajā gadījumā, ja Tu vēlies izvēlēties sev tādu košu dzīvi.

Olga Buhalova, biedrības Personības attīstības un atbalsta centra “Krasts” ārējo sakaru un projektu koordinatore