Lasītāja viedoklis: Kas apturēs patvaļu?

Pagāja piecdesmitie, sešdesmitie, tiem sekoja septiņdesmitie, astoņdesmitie — tā saucamie okupācijas gadi. Krāslava tajos laikos pārvērtās: tika būvētas sabiedriskās ēkas, dzīvojamās mājas, turklāt veseli kvartāli. Tika labiekārtotas ielas, skvēri, attīstījās un pilnveidojās inženiertīkli. Krāslavas iedzīvotāju skaits palielinājās piecas reizes. Un visiem pietika “airu”. Dzīvoja draudzīgi, mierīgi.

Taču sākās deviņdesmitie gadi, privatizācijas laiks. Un... sākās bak- hanālijas: piesavinājās, privatizēja un vienkārši zaga, pielīda, ar citiem iedomājamiem un neiedomā- jamie paņēmieniem dabūja vēlamo. Beigu beigās nonāca pie finiša, ko mēs arī vērojam šodien — bezdarbs, jauno cilvēku masveida aizbraukšana no valsts, pensionāru bēdīgais stāvoklis, valsts iedzīvotāju sistemātiska grimšana nabadzībā. Tajā pašā laikā nemitīgi palielinājās miljonāru, kā arī dažādu partiju, apvienību skaits, kuras ar saviem priekšvēlēšanu so- lījumiem tautai par labu dzīvi un uzplaukumu spēja pūst miglu acīs un ausīs.

Tagad parunāsim konkrēti par mūsu pilsētu. Divdesmit neatkarības gados bija reanimēta viena sabiedriskā tualete, par Eiropas naudu kapitāli izremontēti inženiertīkli, lai gan ūdens kvalitāte no tā būtiski neuzlabojās. Ar lielu sparu novada vadība ķērās pie ielu un ietvju labiekārtošanas.

Minēšu dažus konkrētus piemērus. Ņemsim kaut vai Miesnieku ielu. Te iznāca ļoti neveiksmīgs eksperiments. Likvidējot visus kokus un zaļo zonu, ietves tuvināja tieši brauktuvei, kas ir pretrunā visiem noteikumiem. Vienlaikus platums palielinājās no 1,2 līdz 1,7 metriem. Starp citu, tā ir ne tikai Miesnieku ielas problēma: Krāslavā ietvju platums visuviet ir ļoti būtisks, līdz pat 5 metriem. Taču to vērtība — ne mazāk kā 20 latu par kvadrātmetru. Kādam nolūkam tas viss domāts?

Taču atgriezīsimies pie Miesnieku ielas. Gājēju skaits te samazinājies divkārtīgi. Lai nodrošinātu iebrauktuvi pagalmos, nācās izveidot viļņveida ietves. Staigāšana pa tām, it sevišķi diennakts tumšajā laikā, īpašu prieku nesagādā — liec kāju uz zemes, bet tā kaut kur iegrimst. Nav brīnums, ka daudzi gājēji uzskata par labāku iet pa braucamo daļu. Šāds “konstruktīvs” risinājums izraisa daudz problēmu rudens un ziemas periodā. Notīrot vakarā sniegu, no rīta pamani, ka puse ietvju atkal piegāzta ar sniegu — no traktoriem, kuri attīrīja brauktuvi. Turklāt, pārvietojoties pa ietvi, jā- piesargājas, lai tevi neaizķer garāmbraucošo mašīnu sānskata spoguļi 5 - 10 centimetru attālumā. Bet vēl apšļāc ar lietus noteku ūdeni, jo lietus noteku akas ierīkotas tālu no to vecās atrašanās vietas. Viena mana paziņa, kura dzi-musi mūsu pilsētā, beigusi arhitektūras institūtu Maskavā un nostrādājusi PSRS galvaspilsētā līdz pat pašai pensijai, kad ieraudzīja Miesnieku ielu, gandrīz vai zaudēja samaņu no tā, kāda tā tagad izskatās.

Taču būtu nepareizi visu tikai pelt. Pilsētas vadītāji domā arī par to, kā to izrotāt. Jaunās un Miesnieku ielu krustojumā ir apmēram 12 ceļa zīmju. Bet cik to ir visā ielas garumā? Bet uz stabiem uzkarināti puķu podi. Tāda “arhitektūra” ieviesta daudzās pilsētas ielās, jo pie mums vada “zaļo” partija. Kam gan, ja ne viņiem cīnīties par labu, neskartu, sakoptu apstādījumu saglabāšanu? Bet nē! Visu zem cirvja! Acīmredzot tā ir mazāk problēmu.

Tas notika pavisam nesen. Pretim katoļu baznīcai nozāģēja apmēram desmit koku. Kam gan pa-cēlās roka? Iznīcinātajām liepām bija labi noformēta lapotne, tās sagādāja estētisku baudu draudzes locekļiem un citiem pilsētniekiem. Kas pieņēma lēmumu nozāģēt kokus, nav prātam aptverams. Liepas taču nebija augstas. Varbūt traucēja skatam? Vai arī tā ir savdabīga “šķīstītava” dievnama priekšā, lai grēcinieki ciestu, stāvot svelmainās saules staros? Der vēl nedaudz paieties pa Baznīcas ielu — un atkal tevi pārņem šausmas. Ko vēl izdomāja! Zaļo zonu noklāja ar bruģi! Tas gan ir skats! Tieši tā savulaik darīja ebreji bodnieki: mājas priekšā nobruģēja laukumu, bet, lai neaugtu zāle, vēl nokaisīja ar rupjo sāli. Taču viņi domāja par savu biznesu. Viņiem nebija laika domāt par apzaļumošanu. Taču mēs dzīvojam citā laikā. Bet arī tagad veidojam bruģi, piemēram, Sauleskalna ielā, kaut arī cilvēki vēlējās asfalta segumu un tikai daži — bruģi. Tāda, lūk, demokrātija”!

Taču būsim taisnīgi un paslavēsim pilsētas vadītājus. Piemēram, Mazā Tirgus iela izremontēta labi un skaisti. Ir ko parādīt! Bet, ja paskaties fotokameras vai videokameras objektīvā, viss redzams kā uz delnas. Bet tieši sporta skolas stūris. Par to es teicu mūsu arhitektei, bet viņa atbildēja: “Nav līdzekļu.” Atvainojiet: tūkstošus latu atrada, bet nieka desmit latus, lai nopirktu aerosola flakonus un noorganizētu mākslas skolas bērnus, lai izdaiļo stūri pēc savas gaumes! Taču tas nevienam neienāca prātā. Pagriežoties par 180 grādiem, var ieraudzīt strūklaku. Tās forma atgādina mūsu pilsētas ģerboni. Taču atļaušos pateikt: ja cilvēki, kuri konstruēja strūklaku, pieņēma telpisku lē- mumu, tad lai paveic šo uzdevumu līdz galam — ir nepieciešami 10 airi: pieci no vienas puses un tikpat daudz no otras puses, jo laiva, kurai ir airi tikai uz viena borta, griezīsies uz vietas, bet tas, piekrītiet man, ir simboliski: mēs taču nevaram stāvēt uz vietas. Bet vēl, manuprāt, masts, kas balsta buru, nedrīkst atgādināt mietu.

Es uzskatu, ka ir vērts padomāt arī par to, kāpēc mūsu pilsētā cenšas veikt darbus pēc iespējas dārgāk. Vai tad tiešām projektētāji bija tik nemākulīgi? Bet, kas sakāms par koku nozāģēšanu, tad, manuprāt, par šādu rīcību vainīgās personas ir jāsauc pie atbildības, kā tas tiek darīts Rīgā, kur par 10 koku nozāģēšanu, kas auga pagalmā, tika piemērots 34500 latu naudas sods.

Mūsu pilsētā praktiski nav jūtama arhitekta vai būvinženiera klātbūtne. Varbūt šos amatus ieņem cilvēki, kuri baidās kaut ko teikt? Pieņemsim, tagad tiek remontēts parka žogs. Tā ir laba lieta, turklāt cilvēkiem tiek dots darbs. Tikai nelaime tā, ka trūkst kontroles par kvalitāti. Tas taču ir elementāri: jebkuram betona monolīta segumam jābūt ar temperatūras šuvēm. Tādas žogā netaisa. Pēc gada parādīsies plaisas, kur var iekļūt atmosfēras nokrišņi, kas sasalstot saārdīs sienu. Paskatieties uz sienu pie lielveikala “Maxima” un jūs visu sapratīsiet. Ilgi var runāt par parku, skvēru labiekārtošanu, par nekvalitatīviem arhitektūras risinājumiem. Cik izmaksā notekūdeņu pārsūknēšanas stacijas centrā. Taču neviens neko negrib dzirdēt — saki vai nesaki. Nekas nemainīsies. Kā zāģējam kokus, tā arī zāģēsim turpmāk. Kā cēlām un remontējām par augstu cenu, tā arī turpināsim! Kas to apturēs? Varbūt Brisele? Kā nekā lietojam Eiropas naudu...

Oļegs JEGOROVS, pensionārs, projektētājs ar 35 gadu stāžu