Bērnu sliktās uzvedības mērķi

Kāpēc par līdzekli kāda mērķa sasniegšanai cilvēks izvēlas sliktu uzvedību? Ļoti vienkārši — tā ir efektīva. Dažreiz — daudz iedarbīgāka par labu uzvedību. Piemēram, jebkuram bērnam ir svarīga mātes uzmanība. Bet ko mātes visbiežāk dara tad, kad bērns uzvedas “labi” — klusi spēlējas ar savām rotaļlietām? Viņas atviegloti uzelpo un dodas pie savām lietām — kārtot māju vai strādāt/ mācīties. Bērns ātri saprot: ja grib piesaistīt vecāku uzmanību, jādara kaut kas slikts, jo negatīva uzmanība tomēr ir labāka nekā nekāda uzmanība. Piemēram, ja bērns sāk sist traukus, mēs metam visu pie malas un skrienam uz “notikumu vietu”. Bērns saņem sodu, bet tā tomēr ir uzmanība. Bērns ir iemācījies, kā pie tās tikt, un lietos šo veiksmīgo stratēģiju arī citās reizēs. Turklāt vecākiem bieži vien nav ne jausmas, kāpēc bērns uzvedas tā vai citādi.Tā saucamās sliktās uzvedības visbiežāk sastopamie mērķi ir uzmanība, vara, atriebība, neadekvātuma izjūta un piedzīvojumu meklēšana.

1. Uzmanība. Bērni bieži uzvedas kaitinoši, lai iegūtu vecāku uzmanību. Toties lielāki bērni biežāk meklē vienau- džu uzmanību. Uzvedība, kuras pamatā ir vajadzība pēc uzmanības, ir tipiska lutinātiem bērniem, kas ir pieraduši, ka ģimenē pret viņiem izturas kā pret kaut ko īpašu, un viņi cenšas ieņemt tādu pašu vietu arī citur. Arī tad, ja bērns jūtas nedrošs, izolēts, vientuļš, viņš var meklēt citu cilvēku uzmanību, tā pārliecinoties par savu piederību. Bērns atrod veidus, kā piespiest citus visu pamest un nodarboties ar viņu vai arī vismaz neļaut pārējiem nodarboties ar kaut ko citu. Bērna kaitinoša uzvedība mācību stundas laikā, piemēram, “klauna” tēlošana, liek visai klasei smieties par viņa jokiem un nedod iespēju turpināt mācības. Tipiski ir tas, ka, saskaroties ar šādu uzvedību, mēs jūtamies aizkaitināti, cenšamies panākt, lai bērns izbeigtu nelāgi uzvesties, atgādinām, aizrādām, tomēr pēc īsa brīža viņš atkal turpina piesaistīt visu uzmanību. Konstruktīvs veids, kā nopelnīt citu uzmanību, ir sadarbība, ieguldījums kopīgā darbā. Tāpēc vecākiem vispirms jāpadomā, vai viņi dod bērnam pietiekami daudz iespēju sadarbībai un ieguldīšanai. Vai viņš saņem mūsu uzmanību, izdarot kaut ko labu un vērtīgu? Vai mūsu ģimenē daudz ko dara kopā, veicinot piederības izjūtu? Dažas efektīvas stratēģijas uzma-nību paģērošas uzvedības maiņai ir šādas.

• Centieties līdz minimumam samazināt uzmanību, ko pievēršat sliktajai uzvedībai. Protams, ne vienmēr tas ir iespējams, tomēr atcerieties, ka tā bērnam neizdosies sasniegt vēlamo mērķi un pēc vairākiem mēģinājumiem viņam stratēģija būs jāmaina.

• Akcentējiet vēlamo uzvedību — sadarbību ar citiem un citus konstruktīvus uzvedības veidus. Pievērsiet uzmanību bērnam tad, kad viņš to necenšas panākt destruktīvā veidā.

• Bērnam ir nepieciešama vecāku uzmanība. Ja ģimenē ir vairāki bērni, plānojiet laiku, ko pavadīsiet ar katru no viņiem individuāli. Šāds laiks jāatvēl regulāri, un bērnam ir jāzina, kad viņš atkal varēs pabūt ar jums divatā. Ja bērns vēlas ar jums aprunāties, bet jūs esat aizņemts, sarunājiet konkrētu laiku, kad varēsiet parunāt. Nekad nesalīdziniet bērnu ar citiem bērniem!

• Rīkojieties, nevis runājiet! Tāpat kā katrai rīcībai dzīvē, arī katrai uzvedībai ir savas sekas. Piemēram, ja bērns nenāk pie galda laikus, nevajag atkal un atkal viņam to atgādināt. Pasniedziet ēdienu pēc pirmā atgādinājuma. Ja ēdiens būs auksts, kad bērns beidzot atnāks, tās būs loģiskas viņa uzvedības sekas. Ir svarīgi, ka sekas nav morāles lasīšana vai sods, bet ka tās ir radušās loģiski.

• Mājas pienākumu sadalīšanai ir ne tikai praktiska nozīme — tā ne vien atvieglo dzīvi pārslogotiem vecākiem, bet arī dod bērnam iespēju saņemt pozitīvu uzmanību par labi padarītu darbu (vai vismaz par centieniem darīt to labi). Protams, ir svarīgi vienoties par pienākumu sadali, par laiku, kad šis pienākums tiks veikts, kā arī par iespējamām sekām tam, ja uzticētais darbs nebūs izdarīts. Citādi bērnam būs pārāk liels kārdinājums iesaistīties destruktīvā uzmanības meklēšanā: māte vai tēvs atgādinās, ka pienākums jāveic, bērns teiks: “Tūlīt” — un nekustēsies ne no vietas.

• Pārliecinieties, ka ik dienu vismaz reizi esat paslavējis ikvienu ģimenes locekli. Mums ir tendence par zemu novērtēt uzslavas un atzinības izteikšanu. Patiesībā tas ir visai spēcīgs līdzeklis uzvedības vadīšanā — tās palīdz atzīt vēlamu uzvedību, uzturēt produktīvu sadarbību, iedrošināt, veidot siltas attiecības. Mūsu kultūrā bieži sastopams viedoklis, ka nav jāslavē, — labāk pievērst uzmanību nepilnībām un kritikai, lai cilvēks zinātu, ko vēl var uzlabot. Šādam viedoklim ir traģiskas sekas — cilvēks pierod koncentrēt savu uzmanību tikai uz negatīvo, savā dzīvē un citos nesaskata neko pozitīvu un līdz ar to ieslīgst depresijā.

Ir svarīgi mācīt bērnam pozitīvu skatījumu uz dzīvi un citiem cilvēkiem. Protams, uzslavai ir jābūt patiesai, nedrīkst teikt to, ko nedomājam. Tai arī jābūt konkrētai, akcentējot konkrētu uzvedību vai rīcību.

(Turpinājumu lasiet laikrakstā pēc nedēļas)

2. Vara. Cīņai par varu parasti ir dziļas saknes. Augot bērns var justies mazvērtīgs, salīdzinot sevi ar vecākiem vai vecāko brāli vai māsu. Tajā pašā laikā viņš agri iemācās to, cik spēcīgs ir vārds “nē”. Jau divu triju gadu vecumā viņš izmēģina šī vārda maģisko spēku, un, ja vecāki mēģina piespiest viņu pakļauties, bērns secina, ka spēcīgi cilvēki var piespiest citus darīt to, ko viņi vēlas. Viņš saprot: pat ja viņš pats nav tik spēcīgs, lai citus pakļautu savai varai, viņš vismaz var parādīt citiem, ka nepakļaujas viņu varai. Tātad — ja mēs neļaujam bērnam savu spēku un varēšanu izjust kādā citā veidā, viņam var rasties nepareizs priekšstats par varas cīņas svarīgumu.Ir vecāki, kas ir pārliecināti, ka bērns jāaudzina stingrībā, un viņu stingrība izpaužas bērna jūtu un domu noliegumā: ir jādara tā, ka vajag, tad, kad vajag, un viss. Liels noslēpums ir — kam to visu vajag. Autoritārā audzināšana balstās uz absolūtu vecāku varu. Autoritārā audzināšana ir bīstama, jo, ja bērnam sakām: “Man vienalga, kā tu jūties, — tas jādara,” tad iemācām viņu nerēķināties nedz ar savām, nedz citu jūtām. Tā kā autoritārā audzināšana balstās uz varu, nevis uz sadarbību, vislielākais konflikts veidojas tieši starp vecāku vēlmi visu kontrolēt un bērna dabisko nepieciešamību augt, attīstot spēju rūpēties par sevi pašam. Rezultātā, kamēr bērns ir mazs, viņš jūt, ka ir pārāk vājš, lai cīnītos par varu, bet pieaugot viņš vai nu padodas, pieņemot, ka par viņa dzīvi atbildība jāuzņemas kādam citam, vai arī protestē un cīnās par varu, lai kompensētu mazvērtības izjūtu. Bieži vien māte vai tēvs atrod veidu, kā uzvarēt un “piespiest” bērnu darīt tā, kā grib pieaugušais, bet šīs uzvaras cena ir pārāk augsta. Psiholoģijā pastāv vismaz četri iemesli, kāpēc ģimenei nav izdevīgi ar bērniem iesaistīties cīņā par varu.

1. Cīņā par varu bērns iemācās, kā sakaut autoritāras personas (piemēram, tēvu, skolotāju, policistu). Reiz zaudējot cīņu, nākamreiz viņš centīsies uzvarēt ar jauniem spēkiem.

2. Pieaugušais tādā veidā var vēl vairāk padziļināt bērna problēmas, novedot viņu pie bezspēcības izjūtas un vēlēšanās atriebties.

3. Ir ārkārtīgi grūti pārliecināt bērnu, ka vecāki viņu mīl, ja katru dienu notiek konflikti. Tomēr dzīvē gribot negribot dažreiz rodas konflikti ar bērniem, un vecāki uzstāda savas prasības pret viņiem. Piemēram, situācijā, kad sakām bērnam: “Novāc savas mantas no grīdas!”, bet viņš atbild: “Es to nedarīšu!” un demonstratīvi paliek savā vietā, mēs jūtamies izaicināti un dusmīgi. Ja iesaistāmies cīņā par varu, reaģējot uz uzvedību, nevis izprotot tās mērķi, mums ir dabiska vēlme pierādīt bērnam to, kurš te ir noteicējs. Protams, mēs ar spēku varam “uzvarēt” šajā cīņā — piespiest bērnu darīt to, ko likām, tomēr ilgākā perspektīvā mēs esam zaudētāji. Iespaidojot bērnu ar savu spēku, mēs tikai pārliecinām viņu, ka nākamreiz, lai uzvarētu, viņam būs jāpacenšas vairāk un pārdomātāk. Cīņa par varu bojā attiecības un var padarīt ģimenes dzīvi par elli. Tāpēc ir svarīgi parādīt bērnam, ka atsakāmies ar viņu cīnīties, bet tajā pašā laikā nepadodamies viņa nepamatotām prasībām. Kā to izdarīt? Lūk, dažās idejas.

• Domājiet nevis par to, kas bērnam būtu jādara, bet par to, ko jūs pats varat izdarīt.
• Ļaujiet bērnam piedzīvot savas rīcības sekas, nemēģiniet viņu glābt no diskomforta izjūtas. Paša pieredze māca daudz labāk nekā jebkura vecāku pamācība.
• Mājas pienākumiem ir būtiska nozīme, lai cilvēks justos ne tikai piederīgs, bet arī spējīgs un kompetents. Mēs jūtam pozitīvu varu — varēšanu, kad zinām, ka no mums ir atkarīgs kaut kas svarīgs, kas ietekmē arī citu cilvēku dzīvi. Protams, sadalot pienākumus, bērnam ir jādod izvēle un lēmuma pieņemšanā jāiesaista arī viņš.
• Ļaujiet bērnam būt pastāvīgam. Bērns var izdarīt daudz vairāk, nekā mēs domājam.
• Par noteikumiem un to pārkāpšanas sekām jāvienojas visai ģimenei kopā, kad vien tas iespējams. Tā vienojoties, jūs nekļūsiet par autoritāru personu, ar kuru cīnās par varu. Ja bērns pārkāpj noteikumus, viņš izaicina visu ģimeni, nevis tikai vienu no vecākiem.

3. Atriebība. Bērns, kas alkst atriebības, jūtas sāpināts un vēlas atriebties visai pasaulei. Parasti viņš neuzticas cilvēkiem un uzskata, ka viņi ir jāizmanto, pirms tie izmantos viņu. Bieži vien šiem bērniem ir bijusi grūta dzīve, iespējams, viņi ir piedzīvojuši vardarbību vai ir pamesti un tic, ka atriebība ir vienīgais veids, kā sevi aizstāvēt, saglabāt pašvērtējumu un justies nozīmīgiem. Arī lutinātam bērnam atriebība var būt mērķis, jo viņš ir pieradis pie īpašas uzmanības un var justies ārkārtīgi sāpināts, ja to nesaņem.Ar bērniem, kas meklē iespēju atriebties, droši vien strādāt ir visgrūtāk. Pieaugušais no visas sirds vēlas šādam bērnam palīdzēt, bet, jo vairāk pieaugušais dod, jo vairāk bērns viņu izaicina, līdz beidzot pieaugušais neiztur un eksplodē. Pieaugušais ir tik sāpināts un aizvainots savos labākajos nodomos, ka pats vēlas atriebties — sāpināt, sodīt, nolasīt kārtīgu morāli. Un tad bērns padomā: “Redz, es nepatīku arī tev! Es jau zināju, ka tev nevar uzticēties!”Pirms reaģēt uz šāda bērna uzvedību, ir vērts atcerēties to, ka bērna uzvedības cēlonis ir viņa lielās sāpes un neuzticēšanās. Tādēļ bērna nolūks ir pierādīt, ka šī pasaule nav taisnīga, un sodīt visu pasauli par tās netaisnīgumu. Kas te būtu darāms?

• Bērns ir nelokāmi pārliecināts, ka citiem nepatīk, tāpēc pieaugušais, par spīti biežajam kārdinājumam, nedrīkst pieļaut, ka šīs izjūtas atkārtojas. Gluži pretēji — jāmēģina bērna rīcībā pastāvīgi meklēt kaut ko pozitīvu. Jūs varat uzrakstīt nelielu sarakstu, uzskaitot to, kas jums bērnā patīk, un izmisuma brīžos šo sarakstu pārlasīt. Ir svarīgi, lai jums būtu kāds, ar ko parunāt, — varbūt kolēģis vai citi ģimenes locekļi, kas jūs atbalstītu un varbūt piedalītos “prāta vētrā” par iespējamām rīcības stratēģijām.
• Pirms risināt konfliktu, dodiet sev laiku nomierināties. Atgādiniet sev, ka bērns pats jūtas sāpināts un “atspoguļo” to, ko pats ir piedzīvojis. Lai arī kas notiktu, izturieties pret bērnu ar cieņu. Nekad nepazemojiet viņu!
• Tā kā šāds bērns ļoti labi zina, ko nozīmē netaisnība un sāpes, dodiet viņam iespēju palīdzēt citiem. Ir daudzi piemēri, kad sāpinātie bērni īpaši pieķeras kādam dzīvniekam. Kad viņi palīdz citiem, izsakiet viņiem atzinību.
• Esiet patiess. Stāstiet bērnam par savām jūtām, domām. Jautājiet viņam, ko domā viņš. Izvairīšanās. Ar bērnu, kas meklē atriebību, ir ārkārtīgi grūti strādāt, taču viņš cīnās, viņš nav padevies — un tieši tas ir optimisma un cerību pamats. Toties izvairīgais bērns vēlas tikai vienu — lai viņu liktu mierā. Viņš ir padevies. Viņš ir izlēmis, ka labāk vispār nemēģināt, nevis vēlreiz mēģināt un riskēt ar neizdošanos. Viņš bēg no reālās pasaules un bieži jūtas ārkārtīgi vientuļš.Kontaktējoties ar šādu bērnu, pieaugušo bieži vien pārņem bezpalīdzības un bezcerības izjūta. Viņš kādu laiku mēģina palīdzēt vēl un vēl, tomēr galu galā padodas. Taču jāatceras, ka šādiem bērniem ir nepieciešams iedrošinājums.
Turpmāk — dažas stratēģijas drosmes veicināšanai.
• Veidojiet bērnā pozitīvu attieksmi pret kļūdām. Demonstrējiet kļūdīšanās pozitīvas puses, māciet mācīties no pieredzes. Noteikti izturieties pozitīvi gan pats pret savām, gan citu ģimenes locekļu kļūdām.
• Māciet bērnam prasmi domāt pozitīvi. Ieklausieties bērna izteicienos par sevi. Ja viņš saka: “Es nevaru,” iedrošiniet mainīt to pret: “Es vēl neesmu iemācījies to darīt.” Ja viņš saka: “Ja man izdosies…,” iedrošiniet tā vietā teikt: “Kad man izdosies…”. Vārdiem ir lielāks spēks, nekā mums šķiet.
• Paslavējiet bērnu pat par vismazāko sasniegumu. Tomēr slavējiet arī citus ģimenes locekļus, ne tikai bērnu.
• Nepadodieties!

4. Piedzīvojumi. Šāds sliktas uzvedības mērķis ir raksturīgs pusaudžiem. Viņi ir paaugušies un atklājuši, ka dzīve ir pilna ar interesantām iespējām. Tāpēc ir svarīgi nodrošināt pusaudzim dažādus veidus, kā savā dzīvē — mācībās, sportā, izklaidē, hobijos utt. — izjust piedzīvojumu; galvenais, lai šos piedzīvojumus viņi gūtu likumīgā un veselībai nekaitīgā veidā. Protams, ļoti svarīga ir vecāku uzvedība. Bieži vien vecāki baidās no tā, ka bērns sāk nošķirties no viņiem (tas ir pilnīgi dabisks augšanas process). Vecāki baidās, ka bērns nebūs spējīgs pilnībā apzināties savas rīcības sekas, ka izdarīs ko tādu, ko pēc tam nožēlos. Viņi šaubās, vai bērna veselība un pat dzīvība netiks apdraudēta un neļauj viņam piedalīties “tusiņos” un dažādos pasākumos. Tomēr jāatceras: ja pusaudzis saprot, ka iespēja ļauties piedzīvojumam konstruktīvā un likumīgā veidā viņam ir stingri ierobežota, viņš, lai gūtu piedzīvojumu, bieži iesaistās neatbildīgā un pat nelikumīgā uzvedībā. Vecākus visvairāk acīmredzot uztrauc tas, vai viņu pusaugu dēlam vai meitai nebūs problēmas ar alkoholu vai narkotikām. Alkoholu pusaudžu vecumā pagaršo gandrīz jebkurš, daudzi — arī marihuānu. Tomēr atkarības problēmas pamatā ir dziļākas psiholoģiskas problēmas, nedrošības izjūta. Ja jums ar bērnu ir uzticēšanas pilnas attiecības, kuru pamatā ir savstarpēja cieņa, tā ir lieliska jebkuras atkarības profilakse.

Protams, ir svarīgi, ka jūs vai citi ģimenes locekļi nedemonstrējat bērnam atkarīgās uzvedības modeli — pārmērīgu alkohola, narkotiku lietošanu, arī smēķēšanu. Un pēdējais, bet nekādā gadījumā ne mazāk svarīgs apstāklis: jums ir jārūpējas arī par sevi, jāapzinās savi resursi. Ja mīlēsiet un cienīsiet sevi, arī mīlestība un cieņa pret bērniem būs patiesa un īsta, galvenais, ka bērni to arī sajutīs un novērtēs.

Velta DAŅIĻEVIČA, Krāslavas pamatskolas psiholoģe