Tas pats Krāslavas puika Juris…

Jura Georga Kociņa stipendiju fonds darbojās 17 gadus sākotnēji iecerēto 15 gadu vietā, palīdzēdams vairākiem simtiem Krāslavas Valsts ģimnāzijas un Kuldīgas V.Plūdoņa ģimnāzijas jauniešu nobruģēt savas dzīves profesionālo taciņu. Tēva un dēla vārdā nosauktā stipendiju fonda darbības apmēri mērāmi 77 100 latu — pa šiem gadiem izmaksātas 236 stipendijas, uzlabota abu skolu materiāli tehniskā bāze, realizēti neskaitāmi projekti. Austrālijas latvietis, kurš mūža laikā nopelnīto novēlēja Latvijas mazpilsētu jauniešu iespēju paplašināšanai, arī pats jutās kā viens no viņiem, jo savās vēstulēs arvien parakstījās “Tas pats Krāslavas puika Juris...”

Kā Krāslavas puika kļuva par atzītu zinātnieku Austrālijā

Juris Kociņš piedzima Jelgavā 1926. gadā. Kad zēnam bija trīs gadi, ģimene pārcēlās uz Zilupi, kur tēvu, robežsargu, norīkoja strādāt. 1930.gadā ģimene pārbrauca uz Krāslavu un apmetās Priedainē, jo tēvs bija nozīmēts par robežsargu rotas komandieri uz Latvijas-Polijas robežas. Jura māte Katrīna bija Kaplavas pagasta vecmāte-akušiere, bet bieži tika aicināta arī uz Krāslavu. Viņa bija aizsardžu pulciņa priekšniece Krāslavā un vadīja dramatisko pulciņu pamatskolā un ģimnāzijā, kā arī Latviešu biedrībā. 1939.gadā Juris pabeidza sešgadīgo pamatskolu, bet 1940. gadā — ģimnāzijas 6.klasi.

Otrais pasaules karš satricināja arī Kociņu ģimenes pavardu. Sākotnēji ģimene bija spiesta pamest Krāslavu un pārcelties uz Kuldīgu, kur Juris turpināja mācības V. Plū-doņa ģimnāzijā. Pēc tam nāca iesaukums leģionā. Juris karu lauku izgāja bez neviena ievainojuma, kamēr tēvs cīnījās Kurzemes cietoksnī un pēc armijas kapitulācijas kā karagūsteknis tika nosūtīts uz Krieviju. Ģimenei vairs nekad nebija lemts tikties.

Pēc kara Juris satikās ar māti Katrīni bēgļu nometnē Vācijā, Pinnebergā, pēc tam abi izceļoja uz Austrāliju. Jaunietis turpināja studijas Melburnas Karaliskajā tehnoloģijas koledžā, apgūstot bioķīmiķa specialitāti, un strādāja kā farmaceits - ķīmiķis Austrālijas Seruma laboratorijā Melburnā. Viņš veica arī pētniecisko darbu un bija labi pazīstams Austrālijas zinātnieku aprindās.

Kā Krāslavas puika mācīja savu papagaili runāt latviski

Tajā pašā laikā, kā visi trimdas latvieši, J.Kociņš ilgojās pēc dzimtenes. Dzīvodams Austrālijā, viņš veidoja ap sevi tā saucamo “mazo Latviju” — iestādīja pie savas mājas bērzu aleju, kaut arī tie nebija piemēroti Austrālijas klimatiskajiem apstākļiem un lielākoties nīkuļoja. Viņš pirka latviešu grāmatas, klausījās latviešu mūziku, draugu pulkā runāja latviski, neskatoties uz to, ka viņa sieva bija skotu izcelsmes austrāliete. J.Kociņš pat savam papagailim pamanījās iedvest patriotiskas jūtas. Fonda pilnvarnieks un J. Kociņa draugs Igors Dimits dalās atmiņās: “Mēs šad tad sanācām viņa mājā Ziemeļficrojā, kur mūs bez viņa dzīvesbiedres Betijas vēl sagaidīja suns Juksis un pļāpīgais papagailis Čipiņš. Pie durvīm Čipiņš viesiem arvien klāstīja: “Es, Čipiņš Kociņš, latvietis.”

Arī viens no fonda dibināšanas pamatakmeņiem un stipendiju piešķiršanas kritērijiem balstījās uz latvietību, kalpošanu dzimtajai zemei. Savā novēlējumā J. Kociņš rakstīja: “Stipendiju piešķirt tiem jauniešiem, kuri apsola palikt savā novadā, savā Latvijā.” Diemžēl mūsdienu realitāte ir citāda. Daudzi apdāvināti stipendiāti bijuši spiesti aizbraukt prom no Latvijas. Pašlaik viņi atrodas Francijā, Kiprā, Beļģijā un citviet pasaulē. Kociņa fonda Krāslavas komitejas vadītāja, novadpētniece Janīna Gekiša cer, ka lielākā daļa jauniešu atgriezīsies, bet tie, kuri tomēr izlems palikt ārzemēs, spēs uzturēt sevī Georga Kociņa gaismu.

Kā Krāslavas puika atjaunoja saikni ar Latviju

Pats J. Kociņš saikni ar Latviju atjaunoja tikai mūža nogalē. 1992. gadā Austrālijas latviešu žurnālā “Gredzens” parādījās ziņa par Krāslavas ģimnāzijas 70 gadu jubilejas pasākumu un izskanēja aicinājums atsaukties bijušajiem absolventiem. Zīmīgā datumā, 1992. gada 23.aprīlī, Jura dienā, tika saņemta pirmā vēstule no J. Kociņa, un jau tā paša gada vasarā viņš ar dzīvesbiedri apciemoja abas savas bērnības pilsētas. Tiesa, uz skolas jubileju J. Kociņš tā arī neatbrauca, jo 1995. gadā slimība negaidīti pārrāva viņa mūžu.

Kā Krāslavas puika iedibināja atbalsta fondu dzimtās zemes jauniešiem

Tomēr J.Kociņš saikni ar Latviju nezaudēja arī pēc savas nāves, jo drīz vien tika nodibināts viņa stipendiju fonds. Fonda izveidē būtiska loma izrādījās J. Kociņa sievas Elizabetes nesavtībai. I. Dimits stāsta: “Bija pagājuši daži mēneši pēc Jura nāves, kad man zvana Betija: ”Es zinu, ka Juris gribēja labdarības fondu skolām Latvijā, bet viņa testamentā teikts, ka fonds jādibina tikai tad, ja es nomirstu pirms viņa vai trīsdesmit dienās pēc viņa, citādi nauda paliek man. Tomēr zinot, ka fonds bija Jura vēlēšanās, es no mantojuma naudas atsakos, un to iemaksāšu fondā.”” Tā tika uzcelts fonda juridiskais pamats, un J.Kociņa mūža iekrājumus sāka izmantot, lai uzlabotu skolu materiālo bāzi un atbalstītu sekmīgus absolventus ceļā uz augstākās izglītības iegūšanu.

Šogad fonds oficiāli beidza savu darbību. 15. jūlijā krāslavieši un kuldīdznieki kopā ar viesiem no Austrālijas sapulcējās Rīgas Meža kapos, nolika ziedus Georga Kociņa tēva apbedījuma vietā un noturēja dievkalpojumu Sv. Ģertrūdes baznīcā, lai pateiktos vienam kopīgam cilvēkam, kurš izgaismoja ceļu tik daudziem mazpilsētu absolventiem.

J. Gekiša abu “izredzēto” ģimnāziju tikšanās reizē izteica priekšlikumu iedibināt Jura Kociņa piemiņas dienu. “Tā varētu būt vai nu J. Kociņa dzimšanas vai arī nāves diena — 15. februāris, kad abās skolās vienā un tajā pašā stundā cilvēki sapulcētos, aizdedzinātu svecītes, pieminētu J.Kociņu, tādā veidā saglabājot dzīvo saikni ar mecenātu.” Zīmīgi, ka 15. februāris ir arī Kuldīgas V. Plūdoņa ģimnāzijas dzimšanas diena.

Savukārt Ināra Dzalbe, viena no pirmajām fonda stipendiātēm, izteica novēlējumu: “Katrs cilvēks piedzimst ar vienu spārnu — ar gribu, vēlmi un spēju strādāt, darboties. Bet dažiem cilvēkiem dzīves gaitā izaug vēl otrs spārns — tā ir varēšana darīt vairāk par citiem, spēja ticēt, cerēt un mīlēt. Un tad šī cilvēka dzīve ir lidojums gan viņam pašam, gan apkārtējiem. Lai mums arī visiem dzīve ir kā lidojums.”

Anna ZEMBLICKA