Vienkārši vara

Pagāja laiks, norima un aizmirsās emocijas, kas saistītas ar aizstāvēšanu. Atmiņā saglabājies tikai tas, kā šī vara izpaudās manā mācību iestādē... Jā, būtībā parasta stunda parastā skolā ir maza vara. Varas nepieciešamība vidusskolu skolotājiem (augstskolu pasniedzējiem), starp citu, ir laba tēma pētījumiem... Tas, tā teikt, topošajiem studentiem.

Tātad vara ir iespēja un prasme realizēt savu gribu, iedarboties uz citu cilvēku rīcību un uzvedību pat par spīti pretestībai. Varas būtība nav atkarīga no tās pamata. Māka un iespējas sasniegt savus mērķus var bāzēties uz dažādām metodēm: demokrātiskām un autoritārām, godīgām un negodīgām, varmācības un atriebības, meliem, šantāžas, stimulēšanas, solījumiem utt. Taču man īpaši patīk šāds definējums: specifisks paveids ir politiskā vara — noteiktas sociālās grupas vai šķiras spēja realizēt savu gribu, ietekmēt citu sociālo grupu vai šķiru darbību. Atšķirībā no citiem varas veidiem (ģimenes, sabiedriskās un citiem) politiskā vara ietekmē lielas cilvēku grupas, izmanto šiem mērķiem speciāli radītu aparātu un specifiskus līdzekļus.
Lūk, par politisko varu pēdējo mūsu valsts politisko notikumu gaismā es arī gribētu pastāstīt. Ņemot vērā viedokli par to, ka nekā nejauša nav, acīmredzot ne jau gadījuma pēc, nejauši man pagadījās rokās žurnālista Alekseja Kovaļova raksts par varas dabu. Šim rakstam ir diezgan strikts nosaukums, tāpēc norādi uz avotiem es izdarīšu beigās, ne pašā tekstā.

Savas publikācijas sākumā A. Kovaļovs raksta: “Džims Kūrijs, bijušais policijas komisārs Ņujorkā un Nacionālās priekšnieku asociācijas priekšsēdētāja vietnieks, izcēla vairākus personības raksturojumus, kas piemīt lielākajai daļai sērijveida slepkavu. Tā ir tieksme manipulēt, lieluma mānija, patoloģisks melīgums, līdzcietības trūkums, tieksme izvairīties no atbildības par savu rīcību un parazītisks dzīvesveids. Otra sociālā grupa, kurai tika atklātas tās pašas īpašības, ir politiķi, īpaši tie, kuri ieņem augstus valdības posteņus.” Citāta beigas.

Varas fenomenu un tās iedarbību uz cilvēka psihi pētīja daudzi zinātnieki dažādos laikos. Vispazīstamākie — Milgrēma eksperiments (1963. gads) un Stenfordas eksperiments (1971. gads). Bet 2009. gadā Maskavas valsts apgabala sociālo un humanitāro zinātņu universitātē psiholoģijas katedras vadītājas R. Jeršovas vadībā pirmo reizi tika atkārtots A. Poskocila (1977. gads) eksperiments, lai noskaidrotu, cik studentu ir gatavi pakļauties pasniedzēja varai, kurš piedāvā aizpildīt absurdu eksaminēšanas testu. Rezultāti, manuprāt, ir ļoti drūmi. No personības īpatnībām pakļautā uzvedība praktiski nav atkarīga, pakļautības fenomenu ietekmē pati situācija, kas prasa no cilvēka negrozāmi izpildīt prasības pat tad, ja tās ir absolūti bezjēdzīgas. Un pasakiet, kā te lai neatceras klasisko teicienu: “Katra tauta ir sava valdnieka cienīga.”

Starp citu, patiesībā šī frāze skan šādi: “Katrai tautai ir tāda valdība, kuru tā pelnījusi,” no Sardīnijas karalistes sūtņa krievu galmā Žozefa de Mesta (1753 - 1821) vēstules.

Gan te, gan tur, gan blogos, gan čatos, gan vienkārši privātās sarunās izskan vienkāršo cilvēku (valdāmo un pakļauto) vēlmes diagnosticēt varas pārstāvju (pārvaldnieku, vadītāju) psihiskās veselības stāvokli. Uzskatu, ka tā ir pilnīgi normāla vēlēšanās zināt, cik lielā mērā rīcībspējīga un adekvāta persona vadīs pilsētu, kolektīvu, beigu beigās skolu, klasi, nemaz nerunājot jau par valsti!

Atgriezīsimies pie A. Kovaļova raksta, kas mani uzvedināja uz pārdomām. Respektīvi, savā rakstā viņš argumentēti min šādus secinājumus: vara un egocentrisms ir saistīti; priekšnieki melo krietni biežāk; vara un liekulība ir radniecīgas; varas kalpi pārspīlē savas iespējas; vadītāji neizjūt līdzcietību pret tuvāko.

Tagad pievērsīšos tai pašai norādei. Tiem, kas interesējas, varu piedāvāt žurnāla “Naša psiholoģija” 2. numuru (47., 2011. gada februāris), N. Burova raksts “Varas grimases” un A. Kovaļova raksts “Mūs vada vampīri. Tas ir fakts”. Domāju, ka jebkura meklēšanas sistēma Internetā jums piedāvās šī materiāla elektronisko versiju. Bet tiem, kuri vēl domā par politiķu un augsta ranga vadītāju karjeru, atgādināšu Lao Czi vārdus: “Esiet uzmanīgi ar savām domām: tās ir rīcības sākums.”

Irina JAPIŅA, praktizējoša psiholoģe (www.planeta-i.lv).