Dzīvespriecīgs, ar dāsnu sirdi

Lai gan šodien Marians dzīvo Dagdā, viņa bērnība un jaunības gadi aizritēja sešus kilometrus no Dagdas Krivinā, kas ir netālu no Obiteļas dzirnavām. Vitālija un Marijas ģimenē bija pieci bērni, visi puikas: Leons, Antons, Eduards, Marians un Romualds. Vecāki ir vietējie poļi, ar šo faktu izskaidrojami šaipusē retāk sastopamie bērnu vārdi. Kopā ar vecākiem lielajā muižas mājā dzīvoja arī zēnu vecmāmiņa, vectētiņš un tante — vecmāmiņas māsa. Marians atceras, ka paši pie savas mājas tikuši pagājušā gadsimta 30. gados, kad sāka dalīt lauksaimniecisko zemi. Viņa vecākiem piešķīra 18 hektārus, tostarp 9 hektāri bija aramzeme, 3,5 hektāri — purvs un pārējā platība — mežs. Viensētai piešķīra nosaukumu Ceriņu māja, kuru paši uzbūvēja plikā vietā, arī visas nepieciešamās saimniecības ēkas.

Bērnībā Marians ar divus gadus jaunāko brāli Romualdu ganīja lopus, vecākie brāļi kopā ar tēvu darīja lielos lauku darbus: pļāva, ara, sēja. Vecākiem bija rokas dzirnavas, kurās samala labību un paši cepa maizi. Labība bija jāpārmaļ vairākas reizes, lai iegūtu vajadzīgo konsistenci. Mājās bija lielas stelles, paši audzēja un izstrādāja linus, mamma auda un šuva drēbes. Marians atceras, kā pats valkājis mammas šūtās linu bikses. Tam laikam šī bija ne nabadzīga, ne turīga ģimene — nelielā saimniecība, kurā bija divi zirgi, trīs govis, dažādi darbarīki, spēja nodrošināt visu nepieciešamo izdzīvošanai. Kārļa Ulmaņa valdīšanas laikā vecākie brāļi — Leons un Antons — brauca peļņā uz Kurzemi, līdzīgi kā mūsdienās jaunā paaudze dodas pelņā uz Angliju un Īriju. Leons raka ceļmalas grāvjus Rīgas pusē, bet Antons strādāja pie saimniekiem Kurzemē. Vasarā strādā, ziemu sēž mājās.

Doties peļņā uz Latvijas bagātākajām vietām — tā cilvēkiem bija vienīgā iespēja nopelnīt naudu. Tieši tādā veidā ģimene tika pie G. Ērenpreisa fabrikā ražotā slavenā velosipēda, kas tam laikam bija dārgs pirkums — divriteņa cena atkarībā no modeļa varēja sasniegt pat pusotra simta latu. Par šo summu varēja iegādāties vismaz divas labas govis. Bet velosipēds bija šīs naudas vērts — vēl pērn Marians braukāja ar šo 30. gadu otrajā pusē pirkto velosipēdu, kas tagad stāv piesliets muzejā pie lauku sētas žoga fragmenta. Līdzīgi velosipēds tika novietots stāvēšanai arī tajos senajos laikos, kad divritenis bija ne tikai pārvietošanās līdzeklis, bet arī prestiža lieta. Zirgs — darbam, velosipēds apkārtējo acīs bija kaut kas īpašs un uzreiz cēla statusu. Pensionārs atceras, ka agrākajos gados velosipēdu zādzības bija rets gadījums. Velosipēdu novietoja stāvēšanai pieslēgtu ar ķēdi vienīgi nepazīstamās apdzīvotās vietās vai dodoties mežā. Ērenpreiss bija otrais velosipēds ģimenē, pirmais — vīriešu tipa braucamrīks — bija citas firmas ražojums un tika pirkts vecākajam brālim Leonam, bet faktiski abi velosipēdi kalpoja visiem ģimenes locekļiem, jo dzīvoja visi kopā un brauca tas, kuram bija vajadzība.

Marians uzsver, ka Ērenpreiss bija īpaši izturīgs un praktiski nelūza: “Tolaik velosipēdus visi saudzēja, arī mēs. Lai kurš no mums ar to brauca, atgriezies mājās, uzreiz ņēma rokā lupatiņu un tīrīja velosipēdu, lai spīd un laistās. Domāju, ka mūsdienās automašīnas tā nepucē, kā mēs pucējām velosipēdu. Muzeja eksemplāram dažas detaļas ir aizstātas ar citām, tomēr lielākā daļa velosipēda sastāvdaļu ir oriģinālās — fabrikas ražojums. Man mājās ir vēl viens šīs markas velosipēds, jo mīlu daudz braukt ar divriteni. Es vairāk uzticos Ērenpreiss velosipēdam nekā tiem mūsdienīgajiem vai mopēdiem. Man bija mopēds, bet vienmēr priekšroku devu velosipēdam. Atdot vienu muzejam man nebija žēl, jo šis velosipēds ir nopelnījis to, lai ieietu vēsturē. Kur vajadzēja, tur ar to braucām, gandrīz katru dienu uz Dagdu, kad dzīvojām laukos. Ar šo divriteni esmu braucis arī tālākus ceļa posmus, piemēram, uz Rēzekni, pirms pieciem gadiem — uz Ludzu.”

Velosipēds Mariana dzīvesstāstā ir tikai neliela epizode. Līdzīgi kā brāļi, arī viņš mācījās Ežezera sešgadīgajā pamatskolā Andzeļos, kuru pabeidza 1940. gadā. Pēc gada sākās karš. Ģimene dzīvoja Krivinā, piederēja Dagdas baznīcas draudzei, bet Jāņos viņi parasti devās uz Andzeļu baznīcu, lai pie viena nosvinētu svētkus. Atbrauca uz Andzeļu baznīcu, tur cilvēki jau runāja, ka 22. jūnijā sācies karš. Marians atceras, ka vecākiem un bērniem tas bija šoks, nevarēja noticēt, bet šīs runas apstiprināja kaut kur tālumā dzirdamais lielgabalu šāvienu troksnis un bumbu sprādzie-ni. Karš negāja secen nevienai ģimenei, tajā cieta arī Marians, lai gan šajā apkārtnē ļaudis dzīvoja salīdzinoši mierīgā atmosfērā — īpaši lielas šaudīšanās nebija. Mariana atmiņā iespiedies 1944. gada 9. maijs, kad viņu, tēvu un jaunāko brāli arestēja vācieši par sadarbību ar partizāniem. Pratinātāji nešķiroja metodes, Marianu bija aizveduši uz ebreju kapiem un lika rakt pašam sev bedri, kā izrādījās — tikai iebiedēšanas nolūkā. Vispirms nosūtīja uz Daugavpils cietumu, kad fronte nāca tuvāk, aizveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, bet no turienes uz koncentrācijas nometni Vācijā, kur ģimenes locekļus izšķīra. Izdzīvoja tikai Marians, kurš pabija Vitenbergas, Hamburgas un citās koncentrācijas nometnēs un kuru sabiedroto karaspēks atbrīvoja, var sacīt, pēdējā brīdī — fašistu novārdzinātais Marians svēra 42 kilogramus un vairs nespēja staigāt. Pēc savas atbrīvošanas viņš uzzināja, ka tēvs tika nomocīts Noijengammes koncentrācijas nometnē, brālis gāja bojā uzlidojuma laikā, kad bumba trāpīja Brēmenes ieslodzīto nometnes teritorijā. Pensionārs nelabprāt atceras kara laika notikumus, jo tie atstājuši smagu zīmogu uz ikvienu vienkāršo cilvēku, kurš tolaik patiesībā bija mazs un niecīgs pārspēka priekšā. Ikviena dzīvība bija lielākoties atkarīga un dažādām nejaušībām un sakritībām, cilvēks pats neko nevarēja ietekmēt. Koncentrācijas nometnes atmiņas ir baisas, pensionārs atceras, ka kopā ar citiem ieslodzītajiem tika nodarbināts fabrikas būvniecībā, kurā no salmiem ražoja miltus. Ja kāds ieslodzītais kaut ko iznesa no turienes un pārbaudē to atrada, vainīgais saņēma 25 sitienus ar nūjām. Cilvēkus sita par jebkuriem sīkiem pārkāpumiem.

Vecāku mājās Marians atgriezās 1945. gada rudenī un līdz pat 1948. gadam strādāja vecāku saimniecībā. No kara atgriezās arī brālis Leons, kurš iekārtojās darbā Dagdā par šoferi. Viņš jau ir aizsaulē. Vecāku mājās pārnācis, arī brālis Eduards pabeidza Ezernieku vidusskolu un iestājās Ļeņingradas augstskolā, kur izmācījās par būvinženieri. Strādāja Rīgā, tagad ir pensionārs. Savukārt brālis Antons krita karā.

Marianam liktenis bija lēmis iepazīt ne vienu vien darbu. Vispirms viņš sameklēja darbu Bukmuižas pagastā finanšu jomā, vēlāk pārcēlās uz Dagdu, strādāja Valsts apdrošināšanas inspekcijā par inspektoru. Kad izveidoja Dagdas rajonu, Marians sāka strādāt rajona izpildkomitejā par meliorācijas daļas vadītāju. No turienes tika nosūtīts uz Šķauni par Kaļiņina kolhoza priekšsēdētāju. 1954. gadā aizbrauca uz Rīgu, sāka strādāt rūpnīcā pie metālapstrādes darbgaldiem. Kad laukos saslima mamma, brālis, kurš mācījās Ļeņingradā, viņam sacīja, ka pašam nekādi neiznāk atgriezties, uz laukiem jābrauc Marianam, kurš atgriezās pie mammas, un visi no laukiem pārcēlās uz Dagdu. Ceriņu māju 60. gadu sākumā Marians pārveda uz Dagdu, tajā dzīvo joprojām. Nākamā viņa darbavieta bija Dagdas 16. ceļu daļa, kurā viņš strādāja par ceļu būvniecības meistaru. Ceļu daļā nostrādāja visilgāk, apmēram 11-12 gadus. Būvēja ceļus visā Krāslavas rajonā, pa tiem noteikti arī šodien braucam: Dagda - Krāslava, Dagda - Aglona, Dagda - Rēzekne, Dagda - Šķaune, arī Krāslava - Daugavpils un citus. Pāris gadus Marians pastrādāja partijas komitejā par instruktoru, kādu laiku arī Konstantinovas pagasta Aleksandrovā Iskras palīgskolā par direktora vietnieku. No skolas pārgāja uz rajona izglītības nodaļu par sagādes daļas vadītāju un 1985. gadā aizgāja pensijā, bet turpināja strādāt Iskras palīgskolā kā saimniecības daļas vadītājs līdz pat 1990. gadam, kad darba gaitas pārtrauca pavisam.

Savu ģimeni Marians nodibināja 31 gada vecumā — kāzas svinēja 1956. gada 23. jūnijā Ceriņu mājās. Šogad Līgodienā apritēja 55 gadi, kopš Marians un Antoņina apprecējās. Laulībā piedzima dēls Vitālijs, kurš ir muitnieks — kinologs, un meita Elvīra, kura ir skolotāja.

Šobrīd Marianam rit 87. dzīves gads, bet sirdī viņš jūtas jaunāks par daudziem, kuri vēl nav sasnieguši pat pusi no šī vecuma. Un viņam ir apbrīnojami laba atmiņa. Pensionārs pats skalda malku, brauc ar velosipēdu, vasarā makšķerē, ziemā bļitko, jau piecpadsmit gadus ir bitenieks. Ap to laiku, kad strādājis ceļu daļā, viņš ir bijis aktīvs pašdarbnieks — dziedāja un dejoja. Bija pat nopircis sev ģitāru, kas izrādījās vienīgā kļūdainā līdzekļu investīcija mūžā, jo šo mūzikas instrumentu Marians tā arī neapguva. Kādu laiciņu viņš bijis arī mednieks, bet šis vaļasprieks sen ir atstāts novārtā.

“Labāk nedodiet ēst, bet laidiet uz ezeru makšķerēt!” tā reiz Marians sacījis mājiniekiem.

Kā nebūsi makšķernieks, ja visa bērnība pagājusi ezera krastā! Pirmā makšķere bija no lazdas, auklu tai pagatavoja no zirga astriem. Vajadzēja sameklēt zirgu, kuram balta aste. Pludiņš tapa no priedes mizas. Āķus varēja iegādāties veikalā, bet parasti tos taisīja paši, saliecot adatas āķa formā. Ēsma — sliekas. Marians atceras, ka tajā laikā zivis ķērās ļoti labi, līdz pusdienām varēja piemakšķerēt veselu spaini ar asa- riem, grunduļiem, raudām un citām zivīm, gan mazām, gan lielām. Bija arī laiva, kas tika taisīta pirms kara no dēļiem un tajā varēja braukt 8-9 cilvēki. Bija tolaik meistari, kuri mācēja sataisīt labu laivu pēc pasūtījuma. Laivas nebija tik dārgas, kā velosipēds, tomēr to nebija daudz. Šodien pensionārs lepojas ar znota dāvinātu kvalitatīvu makšķeri un modernu spoli, kas ļauj aizmest ēsmu turpat pāri visam ezeram. Viņš apguvis arī spiningu, tiek pie līdakām. Izrādās, arī šodien Marianam zivis labi ķeras, tikai vajag lielāku pacietību un meistarību, nekā varēja iztikt bērnībā.
Marians: “Savulaik visus ezerus izbraukāju, strādājot ceļu daļā, organizētā kom- pānijā pat uz Baltkrieviju braucām ziemā bļitkot. Nekāds lielais bitenieks šodien neesmu, rudenī bija piecas saimes, pavasarī palika divas, tagad atkal ir četras. Pirmajos gados gan turēju daudz vairāk — līdz 12 bišu saimēm. Tagad man pietiek ar divām-trim saimēm, lai būtu medus veselības uzturēšanai.”

Juris ROGA