Zem laimīgas zvaigznes dzimusī

Vecāki paliek pie meitenes šūpuļa, atdodot sevi Dieva rokās. Noskan stiprs sprādziens. Māja sabrūk, neskarts paliek tikai stūris, kur gultiņā gulēja bērns, Dieva un vecāku mīlestības sargāts.

Visi paliek dzīvi. Lūgšana, noskaitīta ar sirdssāpi, tika saklausīta, tās spēks radīja brīnumu un glāba. Žēlsirdīgais Dievs parūpējās par viņiem. To meiteni sauca Ērika. Tas notika Daugavpilī, Arodu un Grodņas ielu krustojumā, kur uz stūra stāvēja māja.

Ērika Valtere piedzima 1944. gada 27. martā Daugavpilī. Viņas vecāku dzimtās saknes atrodas Skaistas pagastā. Tēvs Ludvigs Valters dzīvojis Traptišķos, māte — Staņislava Trušele — Katoļnieku sādžā. Tēva darba apstākļu dēļ, kurš strādāja rūpnīcā par kalēju Daugavpilī, ģimenei vajadzēja pārcelties uz pilsētu.

Pēc mājas sabrukšanas atgriezās uz Skaistas pagastu tēva mājām. Tēvs drīzumā aizgāja karā. Dieva sargāts, no kara atgriezās dzīvs. Daži ievainojumi nebija dzīvībai bīstami.

Gudrie saka, ka bērnam vecāku ieliktais vārds ir jau iepriekš Dieva izvēlēts. Vārda skanējums, tā skaņu vibrācija spēcīgi iedarbojas uz cilvēku un ietekmē tā dzīvi. Vārds vairo cilvēka spēku un enerģiju. Ērikai ir gaišs un skanīgs vārds, kas palīdz viņai īstenot Dieva uzdevumu šajā dzīvē.

Par viņas vārda nozīmi ir rakstīts: “Zeme dimd zem kājām, kad Ērika uzvarošā pozā nostājas un saka: es to panākšu! Kāds ārējs spēks, kas varenāks par gravitācijas spēku, Ērikai palīdz uzveikt un sasniegt visu iecerēto.”

Viņas dzīves gaitas to arī pierāda. Pateicoties fenomenālajām atmiņas spējām un pacietībai, Ērika ar teicamām un labām sekmēm 1958. gadā pabeidza Skaistas 7. gadīgo skolu, 1962. gadā — Krāslavas vidusskolu un iestājās LPSR VAM Rīgas 1. medicīnas skolā farmācijas specialitātē. Pēc studiju beigšanas uzsāka darbu Skaistas aptiekā Nr.54, uz kurieni tika norīkota strādāt par aptiekas pārvaldnieci.

Skaistas aptiekā ir godīgi nostrādāti vairāk nekā 30 gadi — no 15.03.1965. līdz 05.12.1995. Visus šos gadus Skaistas aptieka bija viena no labākajām rajonā. Aptiekas vadītājas darbam tika piešķirta I kategorijas pakāpe. Šeit notika pieredzes apmaiņas semināri rajona aptieku darbiniekiem, izstādes un dažas citas aktivitātes.

Aptiekas vadītāja farmaceite ir daudzkārt apbalvota par izcilu darbu cilvēku veselības sardzē un ārstniecisko zāļu vākšanu. Skatoties uz Ēriku, liekas, cik sievišķīga un maiga. Bet tajā pašā laikā labi apzinies, ka šajā daiļajā būtnē kvēlo radošā uguns, drosme būt brīvai sava gara izpausmē. Viņas acīs mirdz velnišķīga draiskulība. Ne jau katra sieviete uzdrošināsies braukt ar motociklu, vadīt auto un kāpt augstajā skatu tornī.

Risks nav svešs Ērikas dabai, viņa bieži mēdz teikt: “Kas neriskē, tas nevinnē.”

Jaunības gados, strādājot aptiekā, Ērika aktīvi piedalās lauksaimniecības arteļa “Borec” un vēlāk kolhoza “Skaista” sabiedriskajā dzīvē. Veic komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāres vietnieces pienākumus, aktīvi piedalās cie-ma un sieviešu biedrību darbā, daudzus gadus pilda deputātes pienākumus vietējā padomē. Apdāvināta ar aktrises spējām, Ērika nes prieku cilvēkiem, līdzdarbojoties mākslinieciskajā pašdarbībā, spēlē lugās, uzvar daiļlasītāju konkursos, demonstrē ar gaumi pašdarinātās kleitas modes parādē Skaistas ciema klubā.

Daiļamatnieces talantu Ērika ir ieguvusi no māmiņas. Viņas prasmīgās rokas prot visu: aust, adīt, šūt, izšūt un tamborēt.
Par Ērikas mīlestību uz tautas jaunradi daudz rakstīts rajona avīzēs, piemēram: “Ērikas darinātām blūzēm, kleitām, šallēm raksturīgi latviešu tautiska stila ornamenti, kas rada pēc sava skaistuma apbrīnojamus audumus — daudzkrāsainas vilnas segas, labas kvalitātes divpusīgus celiņus, sedziņas, dvieļus, kas izausti no baltiem linu un kokvilnas diegiem.

Savā aušanā lietpratēja izcēla senos tradicionālos Latgales dreļļu rakstus visā to daudzveidībā un krāšņumā.”

Ar saviem rokdarbiem Ērika daudzkārt piedalījās lietišķās mākslas izstādēs un izpelnījās uzslavu. Labam cilvēkam tiek dots daudz.

Satikusi savu īsto mīlestību Broņislavu Auguceviču, 1968. gadā Ērika laimīgi apprecas. 1977. gadā 19. jūnijā medicīnas darbinieku dienā piedzima dēls Āris. Par medicīnas darbinieku viņš nekļuva, kā sapņoja mamma, bet kļuva par labu ceļu būvētāju Latvijā.

Dievs bij paņēmis šo gaišo ģimeni savā paspārnē no pašas sākotnes.

Dievs stāvējis blakus, kad Ērika ar Broņislavu cēla māju, kad dzima dēls, kad viņš laulājās ar Kristīni Sv. Alberta baznīcā Rīgā, kur arī kristīja savas meitas Samantu un Evelīnu.

Āris laimīgi dzīvo Daugmalē Ķekavas novadā ar sievu Kristīni, kura strādā par pirmsskolas pedagoģi un audzina savas jaukās meitiņas, Daugmalas pamatskolas skolnieces.

Ejot garām Ērikas mājai “Mežvīteņi”, kas slīkst ziedu jūrā, un skatoties uz skaisto pagalmu, gribas ienākt un pasmelties prieku gan no ziedu skaistuma, gan no Ērikas mīļā smaida, gribas noglaudīt kaķi Princi, kas, nekautrēdamies no viesiem, trinas ap Ērikas kājām, ņurrādams saimniecei savu mīlestības dziesmu.

Latviešu dziesmā “Likteņa sūtnis” ir vārdi:
“Iet laiks, bet mēs paliekam tādi kā esam,
Jo nespējam, negribam citādi būt...”

Cilvēka dvēseles dievišķā substance paliek nemainīga, ir tikai jāprot saklausīt tās aicinājumu.

Ērika ir to saklausījusi. Viņa dāsni dāvā savas sirds siltumu cilvēkiem, dāvina ziedus un glezniņas ar ziedu kompozīcijām draugiem, nesot prieku un skaistumu šajā dzīvē.

Ērika un Broņislavs (vecā rūdījuma slavenais mehanizators) garā palikuši jauni, modri un skaisti CILVĒKI līdz šai baltai dienai.
Viņiem abiem var attiecināt Antuana de Sent-Ekziperī vārdus: “Maize baro miesu, ziedi — dvēseli.”

No cilvēku raksturu dažādības rodas vispilnīgākā harmonija, ko var sajust šajā ģimenē.

Skaistu ieceru daudz abiem, un tās noteikti piepildīsies, jo viņu nodomu pamatā ir pateicība un uzticība Dievam, darbīgums un nesavtīga mīlestība uz šo pasauli.

P.S. Jau daudzus gadus Ērika pilda Dieva uzlikto pienākumu — kopj prāvesta Stanislava Broča (1913.-1948.) kapu Skaistas baznīcas pagalmā. No sākuma ziedus uz kapiņa stādīja kopā ar māmiņu, tagad — viena pati.

Pateicos par dalīšanos savās atmiņās par nostrādāto laiku Skaistas cilvēku veselības aprūpē bijušo medmāsu Katrinu Abaroviču un feldšeri Jadvigu Veceli.

Materiālu apkopoja Viktorija URBANOVIČA