Veltīts 50. gadadienai kopš Kalniešu vidusskolas pabeigšanas

(Nobeigums. Sākums laikraksta “Ezerzeme” š. g. 7. jūnijā un 1. jūlijā)

Bez visa pārējā bērniem mācīja to, ka nedrīkst apmeklēt baznīcu, ka viņiem jābūt ateistiem. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā tolaik darbojās karojošo ateistu klubs. Galu galā bērnus pārņēma apjukums: mājās runā vienu, skolā pilnīgi ko citu...

Vairākumā gadījumu uzvarēja bērni un viņu skolotāji. “Atpalikušie” vecāki un vecvecāki samierinājās un vēlāk veselus 40 gadus dzīvoja saskaņā ar padomju likumiem, neapmeklēja baznīcu, negāja pie bikts, nekristīja savus bērnus.

Taču ar laiku vara mainījās un vajadzēja atkal pārkārtot savu dzīvi. Izrādījās, ka visus šos gadu desmitus mēs dzīvojām saskaņā ar nepareiziem likumiem, mācījāmies nepareizā skolā. Beigās ieguvēji izrādījās tie, kuri pabeidza latviešu skolu. Mums nācās atkal iekarot savu vietu dzīvē: kārtot valsts valodas eksāmenus, lai arī desmit gadus mēs apguvām latviešu valodu un bijām pamatnācijas pārstāvji.

Starp citu, vēl 1950. gadā Kalniešu skolā bija 1. latviešu klase. Taču jau nākamajā gadā tā pārstāja eksistēt — skola pilnībā pārgāja uz krievu mācību valodu.

Mūsu jaunības gados bija Latvijas vēstures un ģeogrāfijas mācību grāmatas, taču tās praktiski neizmantoja. Kā mājas darbu uzdeva izlasīt vairākus paragrāfus, taču stundā to saturu nejautāja. Arī atzīmes, dabiski, nelika.
... Vecākajās klasēs mums pasniedza lopkopības pamatus, tad bija prakse kolhoza fermā. Apguvām traktora uzbūvi. Vasarā mēs ravējām bietes kolhoza tīrumos, rudenī rakām kartupeļus. Gadījās, ka rudens ražas novākšanas laikā nemācījāmies divas nedēļas. Turklāt par darbu mums neviens nemaksāja — tikai ēdināja: veda ābolus, pienu, maizi...

* * *

1961. gads. Mēs kļuvām absolventi. Mums katram bija jādodas lielajā dzīvē, lai iegūtu zināšanas un dzīves pieredzi. Un tas bija jādara patstāvīgi. Bet tagad, 2011. gadā, kad esam pensionāri, mums ir iespēja apsvērt un izvērtēt visus nodzīvotos gadus.

Mani dārgie klases biedri! Novēlēsim sev un cits citam vēl pāris desmitu gadu — par prieku sev, radiem un tuviniekiem. Lai mūsu dzīves pieredze palīdz bērniem un mazbērniem rast stabilu pamatu un sekmīgi pārvarēt grūtības...

Elvīra SPRUKULE (BAŽENOVA), Kalniešu vidusskolas bijusī audzēkne