Frontes vietā - vācu represijas

Gadu nezinājām, kas ir karš. Kad atskanēja trauksme, gājām laukā un ar interesi vērojām sīkas lidmašīnas, kuras artilēristi, noķēruši prožektoru staros, apšaudīja no visām pusēm. Hamburgā bija pilns artilērijas, kur tik vien tā nebija novietota! Neviens pat iedomāties nevarēja, ka Hamburgu var sabumbot. Bet tad vienu nakti pamodos no liela trokšņa un grūdieniem - trīsstāvu dzelzs gulta šūpojās. Skatos logā - metāla rāmis izrauts no vietas un karājas. Hamburgu nolīdzināja ar zemi pāris stundās, viss dega. Bija 1943. gads.

Vācieši bija gudri. Paņēma un salika vienkop krievus un poļus - tautas, kuras pat brīvībā nedzīvoja diez cik draudzīgi. Nometnē tas izpaudās sevišķi - cietām it kā par vienu un to pašu no viena kunga, bet savā starpā dzīvojām naidīgi. Katram kaut kas bija uz katru, viens otru varēja nodot gestapo par karoti zupas. Ja vienā tā saucamo sotņiku grupā vairākumā bija poļi un kāds krievs, tad viņam tur dzīves nebija. Un otrādi. Es un mans paziņa kļuvām par nodevības upuriem un nonācām gestapo rokās. Tā no civilās nometnes pa etapu uz koncentrācijas nometni. Gestapo man neko nejautāja. Iestūma iekšā, uzreiz ar dūri pa seju un pie sienas. Izlasīja, kas bija par cilvēku uzrakstīts, pēc tā arī lēma, ko ar viņu darīt. Es galu galā nonācu Noijengammes koncentrācijas nometnē, kas ir netālu no Hamburgas. Sapratu, ka tās ir beigas, jo no turienes izkļūt laukā varēja tikai caur krematorijas cauruli... Vispirms karantīna. Divas nedēļas neko nedari, tikai sevi apkop. Pēc tam darbā - dari, ko liek, tad atpakaļ uz nometni. Darbā aizsūta pusotru tūkstoti cilvēku, pēc mēneša vai diviem atgriežas labi ja tūkstotis. Atkal karantīna un pēc pāris nedēļām atkal dzen necilvēciskā darbā.

Atbrīvoja mani angļi. Strādājām kādā pilsētiņā sabumbotā dzelzceļa un stacijas atjaunošanā. Bijām izmitināti kaut kādā fabrikā. Pēkšņi atkal lido lidmašīnas un apšauda dzelzceļu, mūs ātri vagonos un atpakaļ uz centrālo nometni. Pēc pusotras diennakts visus, kurus vācieši spēja savākt atpakaļ nometnē, sadzina vagonos un sūtīja ceļā uz lielo kara ostu ziemeļos - Ķīli. Tur lika kāpt pa trapu milzīgā pasažieru luksusa transatlantiskajā kuģī “Cap Arcona“. Daži bija tik vārgi, ka knapi uzkāpa un tūlīt nokrita. Cilvēks vairs neelpo, tikai konvulsijas, vācieši lika viņu uz brezenta un turpat ostā pāri margām jūrā. Nekad neaizmirsīšu, kā arī man lika to darīt. Uz kuģa viss spīd un laistās, lai arī badā, bet bija tīrība, normāli matrači. Es nonācu paša kuģa dziļumā. Blakus izmitināja vācu virsnieku, uz kuru kaut kādā veidā krita aizdomas saistībā ar atentātu pret Hitleru. Iepazināmies, viņš izstāstīja man par savu muižu Vācijā un frontē kritušo dēlu. Palikusi tikai māsa, solīja pēc kara beigām ņemt mani dēla vietā un novēlēt visu bagātību. Pēc diennakts tika paziņots, ka tie, kuri ir no Padomju Savienības, lai pāriet uz citu mazāku kuģīti. Vācietis burtiski iekrampējās man rokā un nelaida projām, sakot, ka tā ir droša nāve. Bet es sapņoju par mājām, pateicoties tam arī izdzīvoju nometnē. Kaut kā izrāvos un uz nelielo kuģīti ”Athen“. Vispār bija trīs kuģi, sabiedroto aviācijas uzlidojumā tika nogremdēts “Cap Arcona“ un “Thielbek“ ar Noijengammes nometnes ieslodzītajiem, jo vācieši uz tiem nepaklausīja pavēlēm un atklāja uguni. Mūsējais kuģis izkāra balto karogu un pietauvojās krastam. Tagad 3. maiju svinu kā savu otro dzimšanas dienu.

Krastā uz kuģa izcēlās panika, cilvēki, baidoties, ka tas mīnēts, laidās lejā pa virvēm. Biju vārgs, mani noslidināja lejup biedri. Lūk, arī balle galā. Kurp iet? Ko darīt? Virzienu norādīja civilie vācieši no Sarkanā Krusta.

Ieraudzījām tanketes. Vāciešiem bija krusti, uz šīm kāds dzīvnieks uzzīmēts. Ieraudzījuši pusplikus un izvārgušus cilvēkus, viņi apstājās, deva mums konservus, šokolādi, kādus apģērba gabalus.

Neuštatē bija oficieru skola un kazarmas. Visi pulcējāmies tajās, cilvēki nāca no malu malām. Bads baiss. Ieeju vienā mājā, neviena nav. Skatos uz plīts kastrolis ar tikko uzvārītu pienu, kaut kāda sarkana soma, divi lieli gabali sviesta, maize. Tūlīt visu saliku savā tarbā. Kad atvēra angārus, tie izrādījās pilni ar produktiem. Angļi saka: “Ņemiet visu! Nebiju bērns, sapratu, ka pēc tāda bada nevar ēst visu pēc kārtas. Atvēru konservu bundžu ar domu, likšu mutē tikai vienu zivtiņu, bet bija grūti savaldīties, un bundža jau tukša. Gandrīz visiem bija caureja, citi no ēšanas gāja bojā.

Kādu rītu redzu 15 vācu virsniekus un pāris angļu karavīrus, kuri izrīko vāciešus. Viņi sanesa skapjus no mājam un sataisīja mums tualetes. Neaprakstāma sajūta - vēl vakar tu biji mironis, šodien tavi mocītāji taisa tev tualetes. Bijām kukaiņu apsēsti. Mainījām drēbes, bet tie atkal klāt, slimības izplatās. Sabiedrotie redz, ka cilvēki mirst. Piebrauca automašīna, visus nostādīja uz laukuma un no pistoles apsmidzināja ar baltu pulveri - visi kukaiņi pazuda. Pamazām angļi sagādāja tādus apstākļus, ka dzīvo un priecājies. Vienīgi maizes nebija, izņemot paretam deva baltmaizi.

Vienu dienu atbrauca četri padomju virsnieki parādes formā, sasolīja visādus labumus, ja atgriezīsimies mājās. Pēc atbrīvošanas daudzi palika sabiedroto zonā, bet es gribēju mājās. Angļu piebrauktajā “Studebekker” automašīnā salikām visu savu mantību, kuras bijām savilkuši jau ne mazums. Piebrauca Willis Auto, katram vēl iedeva pa astoņu kilogramu pakai no Sarkanā Krusta. Pusi dienas brau-cām, līdz tikām pie koka barjeras mežiņā. Tur angļi mūs izsēdināja un projām bija. No kaut kurienes izlīda nekārtīgi tērpies zaldātiņš. Nostādīja mūs ierindā, mantas tur, paši tur, cik varat rokās paņemt, un viss. Vairs to mantu kaudzi neredzējām. Parādījās kaut kādi seržanti, lika nodot ieročus. Man bija skaists Valters, drošības pēc vienkārši noslīcināju tajā pašā dienā.

Mežā sadalīja pa rotām, vadiem un izvietoja teltīs. Tas bija 118. strēlnieku rezerves pulks. Par godīgiem cilvēkiem mēģināja pataisīties visādi neģēļi, tālab mēnesi izgājām filtrāciju. Izsauca pa vienam, visus dokumentus, ko uzrakstīju, nosūtīja uz Latviju un pārbaudīja. Kurš kaut ko noklusēja vai sameloja, tika iesēdināts automašīnā un nozuda nezināmā virzienā. Beidzot izsauca mani un pateica, ka viss kārtībā. Tā kā nebija transporta, ar ko mūs vest, atkal gājām kājām caur visu Vāciju PSRS virzienā. Tukši ciemi, bet palikt tajos neļāva, vajadzēja nakšņot mežā. Gāja smagi, bijām vārgi, es saslimu. Mobilais hospitālis apstājās kādā pilsētā, pulks devās uz priekšu, un pēc mēneša viņi bija mājās. Palikšana hospitālī izrādījās liktenīga. Vienu dienu mani izsauca un paziņoja, ka būs jādodas uz Poliju, kur stāv baltiešu divīzija. Tobrīd nepārdzīvoju, vienalga tikšu uz dzimteni. Kamēr biju ceļā, divīziju izformēja. Nonācu 62. atjaunošanas bataljonā, uz Latviju nenosūtīja. Valdenburgā remontējām armijai mašīnas. Demobilizējos 1946. gada decembrī, uzreiz devos pie vecākiem, kur satiku darba nespējīgu māti un māsu. Brālis karoja Sarkanajā Armijā, kur tika ievainots. Tēvs bija nomiris pirms pusotra mēneša. Māja praktiski tukša - zaga vieni, zaga otri. Vajadzēja sākt saimniekot. Zirga nebija. Pie viena kaimiņa pastrādāju, tas aizdeva man zirgu, pie otra pastrādāju, tas vēl ko iedeva.

Es biju jauns, gribējās baudīt dzīvi. Kaut kā satiku savus biedrus no pirmās nometnes Hamburgā, visi daudzmaz jau bija iekārtojuši savu dzīvi. Viens no viņiem iekārtoja mani pie sevis darbā apdrošināšanas aģentūrā Daugavpilī par apdrošināšanas aģentu, otrs bija precējies un atļāva dzīvot man pie viņa dzīvoklī. Nostrādāju kādus astoņus mēnešus. Krāslavas rajonu atdalīja no Daugavpils, manu draugu pārcēla uz Krāslavu par priekšnieku, un viņš aicināja līdzi mani.

Šķita, ka viss nokārtojas, kā nevar labāk. Vienkārši neņēmām vērā tādu faktoru, ka visi priekšnieki bija no Krievijas, kur katram kāds rads vai draugs palika. Lai ko sacīja par Latviju, bet viņiem šeit bija Eiropa, vajag vietu vienam, otram. Tā pa vienam mūs izmeta no amatiem. Es domāju, ko man baidīties, biju izgājis filtrāciju, bija apbalvojumi pirmajā darbā. Vienu dienu ieradās drošībnieki un sāka par jaunu izprašņāt, sevišķi agresīvi uzvedās sieviete. Kā, trīs gadus nometnēs un dzīvs palikāt? Atbildēju, ka paveicās. Kāpēc neatkāpāties ar Sarkano Armiju? Bet es pat neredzēju, kā un kurp tā atkāpās. Viņa vienalga nelikās mierā, sak, jūs saelpojāties fašistu gaisu, jums nav te vietas, lika noprast, ka vajag būt citā nometnē. Jau otrā dienā biju prom no darba. Izstāstīju bēdu savam brālēnam, kurš skolas gados bija aktīvs poļu organizācijas biedrs un tobrīd dzīvoja Rīgā. Viņš paaicināja pie sevis, bet pēc kara Rīgā nepierakstīja nevienu ne par kādu naudu.

Deviņus mēnešus nodzīvoju bez pieraksta un darba. Lai cik bezcerīgi šķita, visur atradās labi cilvēki. Man palīdzēja kāda jauna meitene, frontiniece, kura pa lielam blatam iekārtoja mani darbā uz dzelzceļa, tā dabūju arī pierakstu uz trim mēnešiem. Biju zirgā, iedzīvojos, satiku citu meiteni, kura kļuva mana sieva. Dzelzceļš pēc kara bija kā armija, projām tik viegli netiksi. Piecu gadu laikā no strādnieka uzkalpojos līdz meistaram. Tālāk perspektīvas nekādas, gribēju tikt projām.

Caur pazīšanos pierakstījos kādā dzīvoklī, man arī ieteica vietu, kur varētu būt noderīgs, un tas bija Rīgas modeļu nams, kurā nostrādāju 45 gadus. Mūs bieži jauca ar Rīgas modes namu. Modeļu namā izdomāja modes, sākumā es tur biju galdnieks, bet vēlāk - dekorators. Izbraukāju Maskavu, Ļeņingradu, citas pilsētas, jo Rīgas modeļu nams skanēja pa visu bijušo PSRS. Sāku dzīvot ļoti labi, biju vajadzīgs visiem, pat ministram. Darba grāmatiņa pilna ar pateicībām, pensijā aizgāju 1993. gadā. Sievu jau esmu apbedījis, nesen no Rīgas pārbraucu uz Krāslavu, lai nomirtu dzimtajā pusē.”

2005. gada maija sākumā Jānis ar sievu piedalījās atbrīvošanas no koncentrācijas nometnēm 60. gadadienai veltītajā piemiņas pasākumā, kā arī jaunā izstādes un izglītojošā centra atklāšanā bijušās Noijengammes koncentrācijas nometnes teritorijā. Viņš turēja rokās sarkanbaltsarkano Latvijas Republikas karogu. Jānis saņēma vēl aicinājumu braukt uz atceres pasākumiem, bet vairāk viņš to nespēja realizēt.

Diemžēl arī atjaunotās Latvijas brīvvalsts laikā Jānim nācās piedzīvot pazemojumus. Vienubrīd kādam Rīgas ierēdnim šķita, ka viņš bezmaz brīvprātīgi devies uz koncentrācijas nometni. Kad Jānis gāja noskaidrot, kāpēc viņam atņēmuši represētā statusu, klerks burtiski iespļāva sejā, sakot, jūs tur naudu pelnīt aizbraucāt, kāpēc negājāt leģionā? Represētā statusu Jānis atjaunoja tikai caur tiesu ar lieciniekiem.