Labdien, cienījamā redakcija!

Jūsu laikraksta 10. jūnija numurā izlasīju publikāciju “Lai pateiktu “paldies!” un neviļus aizdomājos. Protams, es ļoti priecājos par sievieti, kurai nāca palīgā, bet galvenais - par to, ka viņai apkārt dzīvo īsti draugi, labestīgi un atsaucīgi cilvēki. Un Janīna, galvenā varone, ir pateicīga liktenim par to, ka tādi cilvēki viņas dzīvē ir.

Arī es nu jau trīs gadus dzīvoju Līvānu mājā. Paldies Dievam, nekādas nelaimes mani nepiemeklēja, arī ar māju viss normāli, ko nevar teikt par cilvēkiem, kuri dzīvo kaimiņos. Pirms diviem gadiem es sniedzu interviju par to, cik man labi klājas laukos un kādi cilvēki dzīvo kaimiņos. Cik es biju tālu no patiesības! Cilvēki vispār izrādījās ne tādi, par kādiem es viņus uzskatīju. Visi smaidīja man, jautāja, kā klājas, viens otrs cienāja ar novākto ražu, mēs staigājām ciemos cits pie cita. Taču apmēram pēc diviem gadiem situācija mainījās. Sākumā es uzzināju, ka kādam nepatika, ka es atjaunoju māju, citam atkal nebija pa prātam tas, ka es nožogoju savu teritoriju. Kaimiņiene, ar kuru, kā man šķita, es sadraudzējos, pārstāja iegriezties pie manis. Viņas māte, ieraugot mani, novēršas, bet vīrs pavasarī atteicās uzart man sakņu dārzu. Es, protams, uzraku ar lāpstu, taču palika nesaprotami tas, ar ko es “izpelnījos” šādu attieksmi? Uz manu jautājumu kaimiņienei “Kas notiek?” sekoja mīļš smaids un atbilde, ka viss, sak, esot kārtībā. Cita kaimiņiene atteicās pārdot man pienu, pārstāja sveicināties.

Kad es strādāju kā simlatniece, kādu reizi pakritu, stipri savainoju kāju - tā uztūka un kļuva zila. Es pārvietojos ar grūtībām, kliboju. Tobrīd darba man nebija un es apsēdos mazliet atvilkt elpu, te pēkšņi kāds jauns cilvēks sāka apvainot mani ar necenzētiem vārdiem, bet vēl sviest uz mani ar malkas pagalēm. Tikai laimīgas nejaušības dēļ pagales netrāpīja pa slimo kāju. Bet visi strādnieki, kuri bija sapulcējušies, klusībā vēroja, kā viņu biedrs ņirgājas par veco sievieti. Nākamajā dienā es paņēmu slimības lapu un uzrakstīju atlūgumu no darba, lai gan nauda man bija ļoti vajadzīga. Arī no kaimiņiem neviens necenšas palīdzēt man. Man nav trimera un nevaru to nopirkt. Pagalms aizaudzis ar zāli, es griežu to ar šķērēm - taciņas uz kūti, siltumnīcu,vietu, kur izkārta veļas aukla. Protams, neviens neko man nav parādā, taču pastāv vienkārša cilvēciska iejūtība, un nav zināms, kā liktenis nākotnē pavērsīsies katram no mums. Es pati esmu vienmēr gatava nākt palīgā pat tad, ja mani nelūdz, bet redzu, ka palīdzība ir nepieciešama. Un neprasu par to nekādu atlīdzību. Uzskatu, ka labestība un uzmanība nav mērojama ar naudas vai kādu citu ekvivalentu. Vienkārši man patīk darīt cilvēkiem labu, iepriecināt viņus. Un tad arī pašai ap sirdi kļūst labi.

Lūk, kāda diemžēl ir atšķirība starp Janīnas un maniem kaimiņiem. Gribētos, lai cilvēki būtu cilvēcīgāki, lai viņus nemocītu skaudība, lai viņi nebūtu vienaldzīgi. Man stāstīja, ka agrāk, kolhozu laikos, cilvēki dzīvoja draudzīgi, palīdzēja cits citam. Bet tagad viņi kļuvuši citādi. Taču no tā neiegūst neviens. Ir jāpriecājas par citu cilvēku panākumiem, un tad neviens nebūs vientuļš, dzīve kļūs priecīgāka un interesantāka.

Pagaidām nav kam teikt “paldies!”, izņemot divas kaimiņu ģimenes, ar kurām patiešām dzīvojam kā kaimiņi. Paldies viņiem par to, ka viņi ir, par to, ka dzīvo blakus.

Ar cieņu - L. N.