Burvīgs rīts

Ātri saposos un devos ceļā, lai brīvdie-nā pirmais varētu aizņemt iepriekš noskatītu vietu gleznainās Daugavas krastā. To pašu, kur pirms pāris dienām man laimējās noķert četras zaļsvārces līdakas. Bija svelmaina diena, un, lai saglabātu lomu svaigu, es noliku trofejas ēnainā bedrītē upes krastā un piesedzu zivis ar grīšļiem. Kāds gan bija mans pārsteigums, kad, pošoties mājās, es pamanīju, ka trūkst vienas līdakas. Noslēpumaini pazuda visasiņainākā plēsoņa, kas svēra ap kilogramu, bet zivs gļotu pēdas izskaidroja mīklu: par nevērību mani sodīja visur esošā ūdele. Atcerējos kāda pieredzējuša copmaņa stāstījumu, kad naskais zvēriņš rītausmā aizstiepa gruntsmakšķernieka visvērtīgāko trofeju - pamatīgu zuti. Arī es, lūk, uzķēros...

Rīts bija brīnumjauks. Pār upi cēlās migla, bet saules stari, ar grūtībām izlauzdamies caur bieziem mākoņiem, dāsni sūtīja uz zemi gan zeltainu, gan sidrabainu vizmu. Jau kuro reizi pārliecinājos: vislabākā ainavu fotografēšana ir saulei austot! Gaidot efektīgus momentus, uzmanīgi palūkojos apkārt. Tālajos smilšu klajumos varēja dzirdēt balsis un vērot dziestošu ugunskuru: tur gruntsmakšķernieki bija pavadījuši nakti upes krastā. Caur rīta miglu, kas kļuva retāka, es vēroju, ka man tuvojas makšķernieks ar garu makšķeri. Bija skaidrs, ka sapalu ķērājs meklē savu laimi straujtecē. Maijvaboles ir vislabākā ēsma šajā laikā.

Aizrāvies ar radošo procesu, es kaut kā nepamanīju, kā svešinieks pietuvojās man par soļiem trīsdesmit. Rāviens, un viņa makšķeres kāts saliecās lokā, virs ūdens sašūpojās liels pludiņš un sākās cīņa ar lielu trofeju. Ar spēcīgu sapalu joki mazi, un kaimiņš pēkšņi lūdza manu palīdzību: “Vajadzīga ķesele, izlīdzi.” Žēl, krasta spiningotāji neizmanto šo rīku, taču nevar atstāt kolēģi nelaimē... Es aizsteidzos palīgā ar fotoaparātu, lai iemūžinātu slavas mirkli. Ja tikai... Upes milzis nemaz nedomāja padoties, un, lai kā centās makšķernieks, fināls izrādījās bēdīgs. Makšķeraukla pārplīsa ar skaļu troksni, un atskanēja žēlabainas vaimanas: “Iemanījās sapīties ūdensaugos, te neko nepadarīsi. Domāju, ka bija ap trim kilogramiem smags.” Apzinoties visu dramatiskā momenta asumu, es centos mierināt iekarsušo copmani un jutu viņam līdzi. Rādot uz pulksteni, devu mājienu, sak, viss vēl ir priekšā, nekas nav zaudēts.

Pabeidzis rīta fotografēšanu, pieklājības pēc es dažas reizes aizmetu spiningu. Pēkšņi pamanīju, ka dažu dienu laikā ūdens līmenis stipri krities un mana vieta zaudējusi pievilcību. Nolēmu pielikt punktu. Beigās atkal paņēmu fotokameru “Nikon” un ar prieku ieraudzīju, ka mans copmanis atkal uzsācis cīņu ar sapalu. Pēc pāris minūtēm es jau biju notikuma epicentrā un palīdzēju copmanim ar vārdiem: “Nesteidzies, lai zivs zaudē spēkus tālumā, palaid auklu vaļīgāk...” Pieredze un aukstasinība pilnībā attaisnojās, un pēc piecām grūtas cīņas minūtēm pusotru kilogramu smags sapals laiski spirinājās zālē. Iepazināmies, un Viktors Brovkins labprāt pozēja man. Apbrīnojama lieta: Ambeļu pagasta iedzīvotājs tā iemīlējis Daugavu, ka pastāvīgi dodas visai tālajā ceļā, nemaz nebēdājot par benzīna cenu.

Patiešām makšķernieks makšķernieku pazīst no tālienes. Par ko ir vaļasprieka biedru saruna? Bez vismazākajām šaubām teikšu, ka tikai par pēdējām veiksmēm. Es “kautrīgi” pastāstīju par to, ka noķēru 3,4 kg smagu plaudi, kas nebūt nepārsteidza kolēģi. Bet viņš man kā lielu noslēpumu parādīja precīzu vietu, kur tieši pirms gada, izmantojot fideru, izvilka zeltainu skaistuli, kas svēra 4,8 kilogramus. Gan ticēju, gan neticēju, taču pats skaidri zinu, ka pasaulē nav cilvēka, kurš būtu godīgāks par makšķernieku. Uz upes pastāvīgi notiek visādi brīnumi, lūk, arī nesen spiningotājs Boriss pilsētas robežās noķēra pudu smagu zaļsvārci!

... Saule pa mākoņu spraugu kāpa aizvien augstāk un augstāk. Par neatlaidību upe apveltīja mani ar 2 kilogramus smagu līdaku. Saudzīgi sapakoju fotopiederumu somu, saliku vizuļus kārbās. Pēkšņi pamanīju pa garo zāli zogamies ūdeli, kura iznāca krastā, saodusi zivju smaku. Kāda skāde, kamera ievietota somā... Man tikai atlika pateikt zaglei nopakaļ: “Šodien tev nepaveicās, pati vari meklēt sev barību brokastīm!” Starp citu, ūdeles ir lieliskas zivju ķērājas. Arī mēs neesam sliktāki.

Aleksejs GONČAROVS