Turpinājums. Sākums laikraksta “Ezerzeme” 7. jūnijā Bioloģiju un ķīmiju mūsu skolā mācīja Zinaīda Sofjanika. Viņa bija skolas mācību un izmēģinājumu lauciņa vadītāja. Lauciņā bija daudz puķu, bērniem maz pazīstamu augu. Domāju, ka lauciņā izaudzētie dārzeņi dažādoja internāta bērnu ēdienkarti, kuri ēda skolas ēdnīcā, jo pārējos “mājas” bērnus tolaik skolā nenodrošināja ar pusdienām.
Dziedāšanas stundas Kalniešu vidusskolā pasniedza Svjatoslava Rusjeva, kura spēlēja akordeonu un klavieres. Centīgā un apzinīgā skolotāja, sava amata meistare mācīja mūs, skolēnus, vērtēt pamatnācijas - latgaliešu - dziesmu mantojumu. Nošu rakstību mums tolaik nemācīja, taču mēs zinājām daudz dziesmu. Tajā skaitā patriotiskās, revolucionārās... Bet vēl skolotāja gatavoja mūs līdzdalībai dziesmu svētkos, kas notika Rīgā. Mēs, lauku bērni, kopā ar visas Latvijas bērniem dziedājām šajā grandiozajā pasākumā. Dziesmu iesācēja, kā arī labākās balss īpašniece bija mūsu klasesbiedre Terēza Makovska.
Sava aroda speciālists bija arī fizkultūras skolotājs Vasīlijs Boļšakovs, kurš nostrādāja ilgus gadus Kalniešu skolā. Viņš sagatavoja daudzus slēpotājus, kuri vairākkārt ieguva godalgotās vietas rajona skolēnu sacensībās. Tolaik skolā bija laba slēpošanas bāze: slēpju un apavu komplekti, vairāku veidu slēpju smēres, kas tika izmantotas dažādos laika apstākļos u. c. Mūs, kuri nebija sasnieguši šīs sporta virsotnes, viņš bez žēlastības “dzenāja” krosā un slēpošanas distancēs. Būdams kaislīgs mednieks un makšķernieks, Vasīlijs Boļšakovs bija iemantojis toreizējā kolhoza “Dau-gava” iedzīvotāju cieņu. Bet vēl tieši viņa vadībā skola piedalījās stadiona būvē. Bija ierīkoti skrejceliņi, tāllēkšanas un augstlēkšanas sektori. Zinu, ka vēlāk mūsu bērni mēģināja paši savās mājās iekārtot kaut ko līdzīgu skolas stadionam.
Vārdu sakot, priekšmetu skolotāji ļoti lielu uzmanību veltīja skolēnu zināšanām. Kaut arī daudzi bērni dzīvoja tālu no skolas (4 km un vairāk), pēc stundām tika atstāti tie, kuri kaut ko nebija iemācījušies. Nekādu pagarinātās dienas grupu toreiz nebija.
* * *
Laiks, kad mēs mācījāmies skolā, bija sarežģīts. Notika kolektivizācija, tika dibināti kolhozi. Skolotājus plaši iesaistīja iekšējā aizņēmuma obligāciju izplatīšanā. Vienā no vecmāmiņas grāmatām es pēc daudziem gadiem atradu vienu šādu obligāciju, nodevu krājkasē un pat saņēmu dažus rubļus, kuru pietika latviešu-krievu vārdnīcas iegādei. Bet manas bērnības laikā šīs obligācijas pirka nelabprāt, pēc ilgas pierunāšanas, tā teikt, labprātīgi piespiedu kārtā.
Skola bija arī tā vieta, kur notika vēlēšanas. Visur karājās transparenti, aicinājumi, lozungi. Otrajā stāvā pie foajē sienas bija Staļina portrets visā augumā un marksisma-ļeņinisma dibinātāju portreti. Uz skolas skatuves skanēja V. Majakovska un citu dzejnieku dzejoļi, kas slavināja revolūciju. Pakāpeniski no apkaimes sādžām tika nodibināti kolhozi: Dzeržinska, “Novaja žizņ”, “8. Marta” un “Avangards”. Vēlāk tie tika apvienoti vienā kolhozā “Daugava”.
... Par to, kas ir kino, mēs pirmo reizi uzzinājām sākumklasēs. Visu skolas vestibilu aizpildīja skatītāji, kuri sēdēja pat uz palodzēm un uz grīdas. Mums skaidroja, kā jāskatās kino. Vēlāk pie sienas piekarināja palagu, kam bija ekrāna loma, un ieslēdza kinoaparātu. Mēs ieraudzījām brīnumu: kustējās un runāja cilvēki, brauca pajūgi... Vecākajās klasēs mēs jau apmeklējām ciema klubu, kur tika demonstrētas dažādas kinofilmas. Te bija arī skolotāji, jo tolaik nevienam mājās vēl nebija televizora.
Kad mēs mācījāmies vidusskolas klasēs, mūs sāka aģitēt iestāties pionieros. Daļa vietējo bērnu to darīt negribēja, jo atrunāja vecāki un vecvecāki. Skolotāji skaidroja bērniem, ka vajag pārliecināt vecākos...
Elvīra BAŽENOVA
Nobeigumu lasiet vienā no nākamajiem laikraksta “Ezerzeme” numuriem
.jpg)
.jpg)
