Dāvana pensionārei jubilejā

13. jūnijā 70 gadu jubileju svinēja ilggadējā Krāslavas tipogrāfijas (pēc 90. gadiem tā pārtapa par Daugavpils tipogrāfijas filiāli) darbiniece Ilga Korsaka, kura visu darba mūžu bija ļoti uzcītīga un bezgala uzticīga savai faktiski vienīgajai darbavietai, kurā nostrādājusi trīs desmitgades. Jau būdama pensijā, Ilga iekārtojās pasu galdā, tur nostrādāja tikai pusotru gadu.
Jauniete būdama, viņa neilgu laiku pastrādāja arī kolhozā, bet vispār lauku darbus iepazina kopš bērna kājas, jo citādi nemaz nevarēja būt - ģimene dzīvoja Kaplavas pagasta viensētā. Ilga bija otrais bērns ģimenē, brālis nomira pirms trim gadiem, jaunākā māsa dzīvo Rīgā, starp citu, savulaik arī kādu laiku strādāja Krāslavas tipogrāfijā.

Sava mūža lielāko daļu Ilga dzīvojusi Krāslavā, bet pensijas gados atgriezās laukos. Vecāku māja savulaik tika pārdota citiem ļaudīm, Ilgai nācās ņemt kredītu un nopirkt māju Varnavičos, kurā viņa nodzīvojusi jau 18 gadus. Lūk, kā skrien laiks! Vieta ļoti skaista, no mājas lieveņa paveras krāšņs skats uz ezeru. Vēl nesenā pagātnē Ilgas lauku sētā dzīve kūsāja - viņa turēja divas govis, zirgu, četrus sivēnus, 10-15 vistas. Pirms gadiem trim, kad vairs nevarēja izvadāt govi uz ganībām, viņa saimniecību likvidēja. Iemesls - veselības problēmās - par sevi liek manīt darbs kaitīgos apstākļos. Ieelpotie svina kušanas produkti noveda pie nieru mazspējas, šodien arī staigāt Ilga spēj, vairs balstoties uz diviem spieķīšiem.

“Apprecējos agri, pirmais un vienīgais bērns piedzima 20 gadu vecumā, vēl pirms sāku strādāt tipogrāfijā,” pensionāre kavējas atmiņās. ”Dēlu nosaucām par Viktoru. Interesants fakts: man aprit 70 gadu, dēlam 1. jūlijā būs 50 gadu jubileja! Viņš ir celtnieks, tāpat kā mans vīrs, kurš nomira 1986. gadā. Lūk, jau cik ilgus gadus esmu viena! Starp citu, mazdēls Aleksandrs arī ir celtnieks, bet mazmeita Olga tagad strādā Anglijā. Mazmazdēls pagaidām Krāslavā, bet rudenī brauks pie mammas.
Darbu tipogrāfijā sameklēju pēc sludinājuma avīzē, kurā bija rakstīts, ka ir nepieciešami salicēji darbā ar linotipu (tipogrāfijas mašīna, kas lej salikumu veselām rindām). Aizgāju pieteikties, un mani pieņēma. Darbu nezināju, nosūtīja uz Rēzeknes tipogrāfiju pāris mēnešus pamācīties. Krāslavā linotipu tikko kā ieviesa, vēl nebija speciālistu.

Izņemot darbu, praktiski neko citu dzīvē neredzēju. Darbam sevi atdevu pilnībā, slinkot nebija laika. Pat atvaļinājumus tikpat kā neizmantoju, jo galvenā pelnītāja ģimenē biju es. Vispār tipogrāfijā cilvēki ļoti turējās pie darba. Varbūt to sekmēja tā laika ideoloģija: strādāsi vienā darbavietā - būs lielāka pensija, bet reāli sanāca otrādi. Dēlam savulaik bija taisnība, kad viņš sacīja, lai mainu darbu kaut uz pārdevējas vai vēl kādu, bet es tikai vienā vietā un viss. Darba apstākļi bija smagi, svins turpat tika kausēts, dūmoja, tā cilvēki saindējās ar svinu. Ne velti mums deva bezmaksas pienu. Šajā darbā bija jābūt labai redzei, rakstījām līdzīgi kā uz rakstāmmašīnas.

Es saliku latviešu avīzi. Šodien valoda nedaudz piemirsusies, jo man šeit nav ar ko kontaktēties latviski, taču savulaik raiti runāju latviski. Mēs visi šeit dzimuši, auguši, esam šīs valsts pilsoņi. Krievu avīzi saliku tikai tad, kad bija jāaizvieto kāds darbinieks uz atvaļinājuma vai slimības laiku. Manā darbā interesantākais bija tas, ka vienmēr pirmā izlasīju materiālus un līdz ar to uzzināju visus jaunumus. Saliekot avīzi, gadījās arī kļūdas, pēc tam tika drukāts labojums. Cilvēks jau nav robots, kļūdīties gadījās tad, kļūdās arī tagad. Pret to vajag attiekties normāli, ar izpratni. Taču avīze nebija joka lieta, mūs uzraudzīja rajona partijas komiteja. Ja kaut kas ne tā, uzreiz izsauca un tādu sutu sadeva, ka maz nelikās. Nekas nedrīkstēja būt neizdarīts. Neatceros nevienu gadījumu, ka darbinieks piedzertos un neizietu darbā. Es biju ļoti jauna, taču disciplīnu sajutu uzreiz un visu laiku rēķinājos ar stingrajām prasībām.

Mums bija nenormēts darba laiks - kamēr avīze nav gatava, nedrīkstēja doties mājās. Darba diena sākās ar avīzes salikšanu, tad redakcijā izlasīja maketus, izlaboja kļūdas, kurjers atnesa visu atpakaļ, mēs veicām labojumus. Vārdu sakot, kamēr redaktors neparakstīja avīzi, mā- jās iet nevarēja. Linotipi lūza, gadījās, ka darba diena beidzās pusnaktī vai pat vēl vēlāk - dziļā naktī. Ja viss gāja labi, mājās tiku jau pulksten astoņos. Mums bija divas maiņas, tajā laikā tipogrāfijā strādāja ap 20 cilvēku, tostarp četri salicēji darbā ar linotipu. Kad parādījās pirmās veselības problēmas, pārgāju strādāt par tehnoloģi - tie jau bija pēdējie darba gadi tipogrāfijā. Man paveicās aiziet pensijā, pirms tipogrāfija Krāslavā pārtrauca pastāvēt.
Sākumā dzīvoju Priedainē, pēc tam Krāslavā. Kad Latvija atguva neatkarību, 61 m2 lielais vienistabas dzīvoklis baznīcas mājā man izrādījās pārāk dārgs, pensija bija pārāk maza, lai godprātīgi samaksātu visus komunālos maksājumus un būtu no kā dzīvot. Sarunāju ar dekānu, ka atbrīvošu dzīvokli, ņēmu kredītu, nopirku māju laukos un desmit gados par pirkumu norēķinājos. Es nevarēju sagaidīt, kad tikšu atpakaļ uz laukiem. Guļot jutu siena smaržu un domāju, kā un ko darīšu laukos. Mani nebaidīja darbs, bērnībā un skolas gados laukos pastrādāju ne mazums: mācēju ravēt, kopt lopus, slaukt govi, visu darīju. Ieguvu vidējo izglītību, esmu no tiem laimīgajiem, kam bija iespēja mācīties Krāslavas pilī. Izlaidumu svinējām ne tādos apmēros, kā tagad jaunieši svin, bet svinīgums bija. Mana klase nebija liela - ja atmiņa neviļ, bijām 18 skolēni. Nezinu, kādas tagad ir skolas, bet redzu, ka ne Vecbornē, ne Varnavičos skolas vairs nav. Un cilvēku apkārtnē vairs nav. Kopš atgriezos laukos, liela daļa vietējo jau nomirusi, tikpat daudz izbraukuši, bet palikušie sēž bez darba.

Jaunajā dzīvesvietā laukos mana labākā draudzene ir kaimiņiene Jadviga Rihtere, kura mani bieži apciemo un palīdz. Ar citiem kaimiņiem satikties nenākas. Liels mans paldies pastniecei Franciskai Skerškānei, kura gan zāles nopērk, gan maizi atnes un visu citu, ko palūdzu un vajag. Kopš sevi atceros, rajona avīzi es pasūtu visu laiku, ar nepacietību gaidu katru nākamo “Ezerzemes” numuru. Pasūtu arī “Latgales laiku”, vēl vienu preses izdevumu, pastniece visu piegādā laikā un bez aizķeršanās. Mīļš viņai paldies. Es pati vairs nevaru aiziet pat līdz autoveikalam. Lūk, tagad arī sēžu uz lāviņas pie mājas un gaidu pastniecīti, lai samaksātu par elektrību, medicīnas apdrošināšanu. Viņa ir mans vienīgais kontakts ar ārpasauli. Vēl arī dēls ar vedeklu apciemo, kad rodas iespēja.”

Pensionāres vedekla Ilona pastāstīja, ka vīramāte sevi nekad nav veltījusi mājai klasiskajā izpratnē, bet visu mūžu atdevusi tipogrāfijai. Savā darba mūžā Ilga saņēmusi neskaitāmus apbalvojumus, bija pat medaļa par labu un apzinīgu darbu, protams, arī prēmijas. Kad Krāslavas tipogrāfija nokļuva Daugavpils tipogrāfijas paspārnē, Ilgu uzreiz ievēroja Daugavpils kolēģi un viņu ļoti cienīja, uzticējās viņas pieredzei un apzinīgumam.

Ilona: “Vīramāte strādāja veselībai ļoti bīstamu darbu, darīja to ar lielu atbildības sajūtu. Atvaļinājumus tikpat kā neizmantoja, bet ja izmantoja, tad dārzā parušinājās un atkal uz darbu. Nemācēja atpūsties, darbs bija viņas atpūta un izklaide. Zinu, ka vīramātei nebūs dārgākas dāvanas, kā šī publikācija viņas mīļākajā laikrakstā. Viņa arī dēlu uz kādu laiku bija piesaistījusi tipogrāfijai - Viktors strādāja tur pēc armijas, kausēja svinu, līdz tipogrāfija tika slēgta. Tagad viņš ir celtnieks firmā ”Rīgas būvdarbi”, kurai objekti pa visu Latviju, šobrīd strādā Daugavpilī.”

Juris ROGA