Un atpūta tikai sapnī…

Trīs bērni jau pieauguši un dzīvo patstāvīgi. Vecākā meita Ilona ir pabeigusi Daugavpils universitāti, apprecējusies. Viņas ģimenē aug divi bērni: vienpadsmitgadīgais Vjačeslavs un četrgadīgā Milāna. Ilona dzīvo un strādā Daugavpilī, kur ģimenei ir savs bizness tirdzniecības jomā. Pēc Ilonas pasaulē nāca Jana, kura vēl nav precējusies, dzīvo un strādā Rīgā. Jana pabeigusi Rīgas Tehnisko universitāti, bet tagad plāno jaunas studijas, jo vēlas iegūt otru augstāko izglītību. Trešā meita Marika jau precējusies, ir pabeigusi Rēzeknes augstskolu, bet darba nav un spiesta būt mājsaimniece. Ar Boļeslavu un Valentīnu pašreiz mīt divi bērni, abiem šogad izlaidumi. Renāte pabeidz Ezernieku vidusskolas 12. klasi, plāno studēt, jo vēlas iegūt augstāko izglītību. Savukārt Armandam izlaidums jau garām - viņš pabeidza pamatskolu un dosies uz Višķu profesionālo vidusskolu apgūt mehāniķa profesiju. Armands šodien ir pats galvenais vīriešu darbu darītājs vecāku saimniecībā, jo tēvs saplēsis rokai cīpslas un uz laiku kļuvis par padomdevēju. Tagad praktiski visu paveic dēls.

Vecāki uzsver, ka Armandam ļoti patīk tehnika, viņš ir iemācījies veikt daudzus darbus. Lai arī reizēm puikam pārliekā centībā ir gājis tā, kā gandrīz ikvienam bērnam gadījies pirmoreiz izravēt nezāles kopā ar burkāniem, ne tēvs, ne māte dēlu nav bāruši. Abi uzskata, ka bērnu centība ir tikai jāatalgo, pretējā gadījumā nākamreiz nāksies lūgt, lai dara, bet vēlāk arī lūgšana nelīdzēs.

Puslīdz jokojot, puslīdz nopietni Boļeslavs saka: “Četras meitas un d?ls p?d?jais - ne velti centos. Meitas mums ir čaklas, bet dakšas rok?s vi??m neiedosi, lai gan pirm? mums auga ar puicisku ??rienu.”

Stankeviču piem?jas saimniec?ba atrodas Dobročinas ciem? un ir visai liela: 22 hekt?ri lauksaimniec?b? apstr?d?jam?s zemes, bet visp?r t?s ir vair?k, divas siv?nm?tes, mazie siv?ni un p?ris nobarojamie siv?ni, septi?as slaucamas govis un divas gr?snas teles un tele, p?ris gai?i ar vist?m. Svari?os ?imenei pieder sava L?v?nu m?ja, vasar? vai ziem? san?k ce?ot turpu šurpu, lai lopus pabarotu, govis izslauktu un citus lauku darbus paveiktu. ?imenes galva praktiski dz?vo Dobročin? - tik liels ir veicamā darba apjoms. Vasarā izgulēties gandrīz nesanāk.

Boļeslavs ir vietējais. Padomju varas gados viņš bija mehanizators, uz traktora nostrādāja 11 gadus, tad pamainīja nodarbi un deviņus gadus bija lopkopis, strādāja fermās, baroja un ganīja lopus.

Valentīna nāk no Andzeļu pagasta, savulaik dzīvojusi Kulakovā. Trīs gadus studēja Daugavpils augstskolā bioloģiju, tomēr augstāko izglītību neieguva. Valentīna sagaidīja savu puisi no armijas un 1977. gadā arī apprecējās. Par skaistu kopdzīves sākumu parūpējās līgavainis - no dienesta armijā Boļeslavs pārveda mājās pusotra tūkstoša rubļu, varēja atļauties gan kāzas sarīkot, gan mēbeles nopirkt. Drīz pieteicās bērni, tālab augstskola Valentīnai palika novārtā. 18 gadus nostrādāja Labiešu skolā sākumskolas klasēs, kādu pusgadu bija saimniecības daļas vadītāja bērnudārzā, līdz beidzot stājās Nodarbinātības valsts dienesta uzskaitē kā bezdarbniece un šodien iesaistījusies tā saucamajā simtlatnieku programmā.

Kad sākās juku laiki, Stankeviči nolēma saimniekot paši, nevis iejusties mūžīgo lūdzēju lomā un paļauties uz dažādiem pabalstiem. Laikam Boļeslavs un Valentīna labi saprata, ka nevienai valdībai šajā valstī bērni nav un vēl ilgi nebūs vajadzīgi, bet daudzbērnu ģimene visiem ir slogs. Tā ka paļauties vajag tikai uz sevi un saviem spēkiem, neviens cits par viņiem neparūpēsies.

Saimniekošanu uz savas zemes sāka 1991. gadā un kā pirmo nopirka zirgu - lietuviešu vilcēju. Izaudzēja kumeļu, zirgu pārdeva un nopirka lietotu “MTZ-82” markas traktoru. Kad valstī izvērtās piena māju “sērga”, nācās iesaistīties standartu sasniegšanas projektā, pēc tam vēl vienā - naturālās saimniekošanas projektā, kuru realizējot, tika pie dažādas lauksaimniecības tehnikas. Tā kā projektu rakstīšana bija jauna lieta, tad saimnieki meklēja un atrada palīdzību pie speciālistiem Dagdā. Govju kūti viņi jau būvēja par savu naudu, arī pieaugušie bērni palīdzēja ar savu naudu. Tagad, kad projekti sekmīgi noslēgušies, Stankeviči atkal gribētu kādā piedalīties, ja vien būs iespēja.

Galvenais ienākumu avots ir piens, turklāt vasarā. Ziemā ienākumu tikpat kā nav, jo piena maz, bet lieli izdevumi tieši enerģētikas jomā. Pienu realizē Kaunatas piensaimnieku kooperatīvajai sabiedrībai, kura ar zemniekiem norēķinās laikus un godprātīgi. Stankeviči neslēpj, ka gribētos lielāku samaksu, tomēr arī pašreizējā dod iespēju izdzīvot. Galvenais, ka tagad visu pienu paņem, jo bija laiks, kad piena mašīnā vienkārši nevarēja saliet visu zemnieku saražoto. Tā kā Stankeviču saimniecība ir piena mašīnas loka galā, tad viņu produkciju nebija kur ieliet un 200 litri vienkārši saskāba. Lai glābtu pienu, Valentīna atcerējās vecmāmiņu rūpalu - sēja sieru un veda tirgot uz Rēzekni. Lai arī siers gāja no rokas, bija smagi celties agri rītā, lai paveiktu visus darbus saimniecībā un vēl paspētu pusastoņos būt Rēzeknē. Bet tad pircēji kļuva nabadzīgāki un vairs nebija jēgas darīt arī to. Par laimi tobrīd veiksmīgi atrisinājās piena savākšanas jautājums.

“Saimniecību neplānojam palielināt, uzturam aptuveni tik lielu, kāda vēsturiski izveidojusies,” turpina stāstīt Stankeviči. “Ne- bija citas izejas, bērni jāmāca, naudu nav kur ņemt. Vai nu pats kulies pa dzīvi, vai ej bojā, rokas klēpī salicis.

Bez naudas ne skolā palaidīsi, ne augstskolas studijas nodrošināsi. Arī pašiem ēst vajag, apģērbu vajag, šis tas jānopērk, benzīnu vajag, dīzeļdegvielu vajag. Mums ir daudz tehnikas: vieglā automašīna, traktors “T-25”, iekrāvējs uz “T-16” bāzes, kas bija nepieciešams, lai paši varētu uzbūvēt fermu. Nesen nopirkām sējmašīnu, ir kultivators, smidzinātājs, zāles pļāvējs, ārdītājs un cita tehnika. Trūkst vienīgi siena preses un mēslu kliedētāja. Mums gribas, lai viss ir savs, jo īrēt kaut kur malā sanāk ļoti dārgi. Ceru, ka šo jautājumu atrisināsim, kooperējoties ar sev draudzīgiem zemniekiem.

Neko nenožēlojam. Turklāt dēls varētu pārņemt mūsu saimniecību, jo viņš skatās uz laukiem vairāk nekā uz pilsētu. Meitas gan nevēlas palikt laukos, bet mūsdienās tā jau ir pašsaprotama lieta - pilsētā meitenēm vieglāka dzīve.”

Kad darbs dzen darbu, gribas atpūsties. Ticiet vai nē, Stankeviči pabijuši gan Vidusjūras pērlē, kur pēc sengrieķu leģendas, no jūras putām dzima mīlestības dieviete Afrodīte, gan Kanāriju salās, tiesa, vienīgi pašu fantāzijās. Kipra viņiem ir Svariņos, jo šeit nav saimniecības! Viņu Kanāriju salas ir Dagdā - ieskrēji vienā veiklā, otrā, tad ātrāk atpakaļ uz mājām un skriešus uz fermu, pļavu vai tīrumu. Viņi, lauksaimnieki kopš dzimšanas, ir raduši dzīvot tieši šādā ritmā - kā vāvere ritenī, un atpūta tikai sapnī...

Juris ROGA