Madagaskara — valsts ārpus laika

Ar Aleksandru Ļetunovu, kurš tāpat kā es aizraujas ar fotografēšanu, esam pazīstami jau vairākus gadu desmitus. Kas mūs saista? Fotografēšanas hobijs un apkārtējās pasaules uzmanīga vērošana. Bet vēl dabas mīlestība un nepārvarama vēlēšanās ceļot. Mūsu paaudze, kas piedzimusi vēl PSRS, bija spiesta dzīvot ierobežotā telpā dzelzs priekškara dēļ. Retiem laimīgajiem izdevās iegūt tūrisma ceļazīmi uz sociālistiskajām valstīm, bet par kapitālisma nometni vienkāršie mirstīgie nevarēja pat sapņot. Tā kā nebija izvēles, mēs, stagnācijas laikmeta bērni, vēlmi iepazīt svešas zemes remdējām daudznacionālās valsts plašumos, kas vēlāk sabruka kā kāršu namiņš. Tā arī brāļi Ļetunovi, Aleksandrs un Jurijs, nakšņojot teltī, izbraukāja Padomju Savienības Eiropas daļu. Man paveicās vēl vairāk, kad saņēmu Žurnālistu savienības komandējumu uz Sibīriju. Kopš tiem laikiem pagāja tieši ceturtdaļgadsimts, bet spilgtie iespaidi par ceļojumu ar kuģi pa Jeņiseju no Krasnojarskas līdz Dudinkas ostai vistālākajā punktā ziemeļos aiz polārā loka, nav nemaz izbalējuši. Vienādā mērā mani sajūsmināja gan taigas, gan tundras neatkārtojamais skaistums, tikšanās ar cilvēkiem, kuri uz savas ādas bija izjutuši padomju varas “taisnīgumu”. Tas viss arī padarīja mani par pavisam citu cilvēku.

Lūk, mans paziņa Aleksandrs Ļetunovs no bērnības pieradināja arī savu dēlu pie telšu dzīves romantikas. Gāja gadi, Eduards auga, mācījās Skaistā, pēc tam Dagdā, sekmīgi pabeidza Rīgas tehnisko koledžu. Diplomētais datortīklu speciālists panāca savu: galvaspilsētā nodibināja automātikas pārdošanas firmu. Apseglojis veiksmes zirdziņu, Eduards ar labpatiku tērēja ceļojumiem iegūtos līdzekļus. Apceļojis gandrīz visas Eiropas valstis un noguris no civilizācijas, pēkšņi sāka skumt pēc kaut kā tāla un eksotiska. Kamēr taisījās braukt uz Šrilanku, dzīvesbiedri Mihails un Vija, gluži kā uzminējuši viņa alkas, piedāvāja braucienu ar velosipēdiem pa Madagaskaru. Pasaulē ceturtā lielākā sala praktiski nav pieejama baltajiem tūristiem, bet no Latvijas to ir apmeklējuši burtiski tikai daži cilvēki. Tā sākās gatavošanās tālam un smagam ceļojumam. Tropiskais klimats diktē Eiropas tūristiem vissmagāko negaidītu šķēršļu pārvarēšanu. Maksimālā mitruma režīmu neiztur aparatūra un pārējā elektronika. Taču trijotne no Latvijas ieguva unikālus fotouzņēmumus.

Pirmatnējā Āfrika

Gatavošanās bija ilga un pamatīga. Līdzi ņemamā bagāža izrādījās smaga un liela: velosipēdi, teltis, benzīna degļi, aptieciņa ar zālēm visādam gadījumam, tūrista ikdienas priekšmeti... Lidojums no Eiropas uz Madagaskaras galvaspilsētu Antananarivu aizņēma 13 stundas. Nokļuvuši no Latvijas vasaras tropisko lietavu rudens sezonā, mūsu trijotne nedaudz noskuma, tieši nedēļa pagāja, līdz viņi adaptējās Āfrikas klimatā. Nesteidzīgi iezīmēja maršrutu 1300 km garumā — līdz noslēpumainās salas pašam tālākajam dienvidu punktam ar nosaukumu Fokaps. Apstākļi diktēja pārvietoties dažādi: pārsvarā ar divriteņu transportu, bet reizēm arī ar savdabīgiem taksometriem, smagajām mašīnām un pat ar okeāna pirogām. Kartē iezīmētie ceļi dabā izrādījās pavisam neizbraucami. Kā izdevās uzzināt mūsu ceļotājiem, milzīgajā salā ir tikai pāris mūsdienīgas asfaltētās šosejas.

Pirātu sala, par kuru sapņoja Krievijas cars Pēteris I, slēpj sevī milzīgas dabas bagātības, ne velti tur sešus gadu desmitus saimniekoja franču kolonizatori. Oficiālās valodas ir divas: malagasu un franču, bet lielākā daļa aborigēnu ir mongoloīdu-negroīdu rases, kas radusies, sajaucoties ienācējiem no Malajas arhipelāga un Āfrikas austrumu krasta. Valodas problēmas neradās, jo starp tūristiem bija franču valodas zinātājs, bet ceļojuma laikā visiem trim izdevās apgūt arī malagasu valodu sadzīves līmenī.

Civilizācijas ziņā tālās no Eiropas līmeņa pilsētas mūsu braucējus interesēja mazāk. Viss jaukums provincē. Ciltis dzīvo māla būdās ar niedru jumtiem, un, kā daudzus gadsimtus atpakaļ, cilvēki nodarbojas ar medībām, makšķerēšanu un zemkopību primitīvā līmenī. Rīsi — galvenais pārtikas produkts, bet zebu ir ne tikai galvenais vilcējspēks, to gaļa tur ir tikpat pieprasīta, kā pie mums liellopu. Visizplatītākie augļi ir banāni, liels, pāris kilogramus smags ķekars vienkāršās lauku bodēs maksā ne vairāk par 10 santīmiem. Nācās pierast pie afrikāņu dzīves paradoksiem. No vienas puses — cilšu cenšanās dzīvot saskaņā ar dabu, pat bez elektrības, no otras — mūsdienu nevērīgā attieksme pret vides aizsardzību. Ārkārtīga antisanitārija — stihiskas izgāztuves un piesārņotas ūdens ņemšanas vietas. Tas viss bija ik uz soļa. Mūsu acīm nepieņemamā aborigēnu apģērba nevīžība un sadzīves neiekārtotība.

Cauri ērkšķiem

Baltais cilvēks Madagaskarā ir reta parādība, tāpēc pret viņiem vietējie izturas ar ārēju godbijību, bet kontaktējās ar Latvijas ceļiniekiem nelabprāt un ne uzreiz. Saskarsme tomēr bija nepieciešama, jo brīžiem bija problemātiski iegūt dzeramo ūdeni. Nācās prasīt no vietējiem iedzīvotājiem dzeramo ūdeni, attīrītu ar kokoglēm duļķainu šķidrumu ar nepatīkamu garšu. Toties peldējās viņi droši gan tīrās kalnu upēs, gan Indijas okeāna saltajos viļņos.

Spriežot pēc Eduarda vārdiem, vietējie melnādainie iedzīvotāji izskatās dīvaini — ļoti daudz bērnu un pavisam maz vecu cilvēku, kas visticamāk izskaidrojams ar viņu īso dzīves ilgumu, jo jāmitinās sarežģītos un smagos tropu apstākļos. Arī Eiropas tūristiem bīstams bija ik solis. Pret malāriju, kas plosās salā, lietoja profilaktiskos medikamentus, bet no moskītu un odu mākoņiem slēpās teltīs. Jāsaka, ka tur šie kukaiņi ir daudz asinskārāki nekā pie mums un pielavās bez skaņas. Arī termītiem garšoja mūsu ceļotāji, bet visur esošo skudru dēļ bieži nācās mainīt telšu vietas. Visu laiku bija jāsargās no skorpioniem un visādiem citādiem mošķiem. Uzmanīgus darīja arī dzīvnieku valsts pārstāvji, kuru lielākais vairums mīt tikai Madagaskarā. Toties izdevās nofotografēt lemuru.

Katra diena izvērtās par īstu pārbaudījumu. No rīta neizturams karstums lika tūristiem meklēt paēnu, bet dienas otrajā pusē, kad okeāna musons atnesa veldzējošu vēsumu, viņi devās ceļā satikt jaunus piedzīvojumus. Gadījās piecreiz dienā remontēt velosipēdu riepas, kuras caurdūra ne tikai kaktusu adatas. Un tā četras nedēļas, kuras paliks atmiņā uz visu dzīvi.
Kas pārsteidza? Eduards atbildēja visaptveroši: valsts, kur viss ir otrādi. Melnādaini cilvēki, pirmatnēja sadzīve, lauku ļaužu pieticība, viņiem laiks nenozīmē neko. Primitīvās šķūņa tipa ēstuvēs vienkāršu ēdienu varēja gaidīt stundu vai divas. Transports ir, bet atiešanas laika un saraksta nav. Ja savdabīgā taksometra atiešana pēkšņi tiks pārcelta uz nākamo dienu, tas nepārsteigs un neizraisīs nekādas vietējo iedzīvotāju emocijas — viņiem nav svarīgi, cik laika vai kura nedēļa diena. Patiešām, kurp steigties, ja cilvēku dzīves fināls tik un tā ir zināms. No nāves nav zāļu, it īpaši tropu zemē, kur briesmas uzglūn ik uz soļa.

Austrumu piekrastē plosās ciklons. Lietus periodā bieži vien apkārtne pārplūst, dienvidrietumos ziemā (no maija līdz decembrim) upes izžūst. Tā, lūk, Madagaskaras iedzīvotājiem nākas visu laiku cīnīties par izdzīvošanu. Septītais kontinents, tā reizēm sauc Madagaskaru, arī šodien nav skāruši civilizācija labumi. Vienīgi visur esošie ķīnieši aktīvi apgūst visu aizmirsto salu.
Ceļotājiem ir daudz iespaidu, visneaizmirstamākais — baobabi. Tie ir brīnumkoki! Leģenda vēsta, ka šie milzeņi gribēja izaugt līdz debesīm, līdz Dievam, tāpēc Visaugstākais sodīja tos un iestādīja ar saknēm uz augšu.

Sarežģītā ceļojuma četras nedēļas ir galā. Pārsteidzošā daba, fantastiskās dienvidu debesis, okeāna žilbinošā zilgme, kalnu pārejas, bezgalīgā savanna... Un galvenais: tā ir vieta uz planētas, kur uz brīdi var apstāties un padomāt par dzīves jēgu. Cienījamie lasītāji, ieskatieties šajos Latvijas ceļotāju fotoattēlos. Tie izsaka vairāk nekā vārdi.

Aleksejs GONČAROVS