Nezaudētais dzīvesprieks

Marija sevišķi uzteic kapu uzkopšanā nodarbinātos bezdarb-niekus: “Liels pensionāru paldies simtlatniekiem par labi uzkoptajiem kapiem. Turklāt kapu uzkopšana tiek veikta ne tikai vienreiz gadā, bet regulāri gan pavasarī, gan vasarā, gan rudenī, gan pirms kapusvētkiem. Kapu pagastā daudz: Ruskoļevas, Puščas, Locu, Kromanišķu un citi. Man personīgi rūp Beresņu un Svariņu kapi, kur atdusas mani tuvinieki. Ir taču patīkamai redzēt, ka kapi, kapu apkārtne vienmēr tīra un kārtīga. Bet simtlatnieki paveic arī citu noderīgu darbu pagastā. Piemēram, vajag kādam vientuļam pensionāram palīdzību, atliek tikai par to informēt pagasta pārvaldes vadītāju Edgaru, un bez vārda runas tiek sniegta vajadzīgā palīdzība. Priecē, ka vasarā ir kārtīgi appļauta un uzkopta ciemata teritorija, bet ziemā savlaicīgi nokaisīti celiņi ar smiltīm, lai veciem cilvēkiem neslīd kājas. To visu pa- dara mūsu cilvēki, kas strādā “simt- latnieku” programmā.”

Mūsu sarunā ieklausījās kāda cita svariņiete un piebilda, ka Marija pati ir izpalīdzīga un aktīva pensionāre. Izrādās, sarunbiedre uzņēmusies tādu kā šefību par gados daudz vecāku kaimiņieni — Broņislavu Pisarjonoku.

“Ne jau es vienīgā palīdzu, arī citi cilvēki draudzīgi izpalīdz,” Marija negrib lielīties. “Kad eju uz veikalu, sazvanāmies, Broņa palūdz atnest maizi, vēl kādas preces. Man jau nav grūti, esmu jaunāka par viņu. Broņas dzīvesbiedrs arī slimo. Nevar palikt vienaldzīgiem, jāpalīdz.”

Maz pamazām Marija tomēr nedaudz pastāsta arī par sevi. Viņa ir svariņiete kopš dzimšanas. Vecākiem nebija liela ģimene, bet dzīvojuši nabadzīgi, jo agri traģiski bojā gāja ģimenes galva — mazajai Marijai tobrīd bija 11 gadu. Bez tēva ģimenei klājies ļoti grūti, to nevar izstāstīt dažos vārdos. Marija profesiju izvēlējusies, visupirms rēķinoties ar materiālajām iespējām. Rēzeknē dzīvoja māsa, tālab iestājās Rēzeknes profesionāli tehniskajā skolā, lai izmācītos par sviesta ražošanas speciālisti. Arī tāpēc, ka tajā skolā varēja bez maksas saņemt formu — kā nekā apģērbs. Pēc tam strādāja Dagdas piena rūpnīcā, uz Svariņiem atgriezās, kad apprecējās. Piens viņas dzīvē nekur nepazuda — Marija sāka strādāt par piena savācēju uz piena vedējmašīnas. Šajā darbā viņai nācās pārcilāt daudz smago piena kannu, no šī darba arī aizgāja pensijā.

Neskatoties uz dažādām likstām un grūtībām, kas mūžā viņu piemeklējušas, Marija nav zaudējusi dzīvesprieku un gandrīz visu sarunas laiku smaida. Kopā ar vīru ģimene izaudzināja divus bērnus, ar kuriem vecāki var tikai lepoties.

Dēls Ēriks nāca pasaulē 1969. gadā, laikam ritot, nodibinājis ģimeni, šobrīd dzīvo Svariņu pagastā un tur labu saimniecību, kurā audzē cūkas un govis. Viņa sieva strādā par vetārsti Šķaunē. Ērika vecākais dēls jau patstāvīgs, dzīvo Daugavpilī, jaunākais mācas skolā — viņam desmit gadu. Vēl ir meita, viņa jau mācās par mediķi Rīgā.

Meita Olga Spilu ģimenē pieteicās 1972. gadā. Izauga, izskolojās un pameta dzimto pusi. Nodibināja savu ģimeni, iekārtojās darbā lielveikalā Rīgā. Gāja laiks, valsts nokļuva ekonomiskajā un finanšu krīzē, alga veikalā saruka, bet dzīve Rīgā dārga. Pirms gada Olga kopā ar vīru aizbrauca uz Angliju, kur tagad dzīvo un strādā. Kopā ar viņiem ir jaunākais dēls Dainis, kuram 7 gadi un tur apmeklē skolu. Lielākais mazdēls Deniss palicis pie Marijas Svariņos. Marija neslēpj, ka ilgojas pēc meitas, grib, lai atgriežas, bet rēķinās ar to, ka vismaz 2-3 gadus būs jāgaida.

Marija nav izteikta mājās sēdētāja, apmeklē pasākumus un svētkus tautas namā. Ziemassvētkos pārģērbās par trusi, un šī maska izcīnīja pirmo vietu! Nepazina viņu pat mazdēls, kamēr kāds nepateica priekšā.

Marija: “Mani saaģitēja kaimiņiene Anna Gulbiņa, kura ir gados jaunāka un neizlaiž nevienu karnevālu. Saka: “Ejam, Marija!” Uzģērbām trušu maskas un pat nedomājām, ka būsim pirmajā vietā!”

Marija mitinās Svariņu centrā daudzdzīvokļu mājā, kur pēc kolhozu un sovhozu sabrukuma ļaudis paši samūrēja krāsnis. Pensionāre atzīst, ka tā bija kļūda: “Blakus mājā cilvēki izrādījās tālredzīgāki, ierīkoja katlu un sa- glabāja radiatoru apkuri. Mums pilns skursteņu, lāpi, cik gribi, jumts vienalga tek un neko nevar izdarīt. Sāpīgi noraudzīties arī uz to, ka ļaudis aizbrauc un dzīvokļi paliek tukši.”

Juris ROGA