Sācies kapusvētku laiks

Jau no pirmskristiešu laikiem Baznīcas locekļi, kuri ceļo virs zemes, ar lielu godbijību ir izturējušies pret mirušo piemiņu, aizlūdzot par viņiem, jo “doma lūgties par mirušajiem, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svēta un pestījoša” (2 Mak 12,45). Mūsu lūgšanas par viņiem var ne tikai tiem palīdzēt, bet arī darīt iedarbīgu viņu aizlūgumu par mums.

Sv. Misē Ticības apliecinājumā (“Credo”) mēs sakām: “Es ticu uz miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu”, “Es gaidu uz mirušo augšāmcelšanos un dzīvi nākamajā mūžībā”. Mēs to apliecinām. Bet vai ticam? Tā dziļi un patiesi? Vai esam nešaubāmi pārliecināti, ka Baznīcas aizlūgumi kapsētā īsteno dzīvo un mirušo vienotību un kopību, kalpo tam, lai mirušie tiktu šķīstīti no saviem grēkiem un to sekām un tiktu pieņemti Dieva valstībā? Ka mirstot mēs viens no otra netiekam šķirti?

Piedaloties kapusvētkos dažādās vietās, bieži ir bijis sāpīgi un nepatīkami vērot, ka dievkalpojumā, kopējās lūgšanās piedalās daudz mazāk cilvēku nekā to, kas klīst pa kapsētu vai bariņos sēž uz soliņiem un pļāpā. Daudzi sanākušie un sabraukušie priekšroku dod nevis lūgšanām, pārdomām par Sv. Rakstu lasījumiem un to skaidrojumiem, bet gan iespējai satikt radus, draugus un paziņas, izrunāties par dažādām lietām, aizmirstot, ka kapsēta — mūžīgās atdusas vieta ir svēta un nav do-māta izklaidei, sevis izrādīšanai un, vēl jo vairāk, mirušo pieminēšanai ar alkohola glāzīti.

Tas liecina par to, ka ļoti daudziem ticība mūžībai, dvēseles nemirstībai, debesu, elles un šķīstītavas esamībai ir ļoti virspusēja, formāla, būtisko ignorējoša. Mēs daudz ko nezinām un neizprotam par pēdējām lietām un arī necenšamies to darīt. Līdzīga aina bija vērojama arī Dagdas kapusvētku laikā šogad 28. maijā. Mums, tur klātesošajiem, bija dota iespēja kopīgi lūgties, lai glābtu mūsu brāļus un māsas, mūsu tuviniekus, darbojoties līdzi Jēzum — mūsu Pestītājam un Atpircējam. Un cik daudzi šo iespēju nav izmantojuši savas vienaldzības, savas mazticības dēļ! Cik daudz zaudējuši! Kādas jaunas ciešanas sagādājuši saviem mirušajiem tuviniekiem, kuri paši sev vairs nevar palīdzēt, bet gaida palīdzību no mums!

Ņemot vērā to, ka daudzi klātesošie kapu svētkos Dagdā neieklausījās saturīgajā, pamācošajā dekāna Pāvela Odiņa sprediķī, piedāvāju lasītājiem viņa uzrunu latgaliešu valodā (bija uzruna arī krievu valodā).

* * *

Dārgie Kristum ticīgie!

Vecajā Romas kapsētā virs vārtiem atrodas četras figūras cilvēka augumā, kuras atgādina par attieksmi pret mirušajiem, kā vajag dzīvot un skatīties uz nāves noslēpumu. Pirmajā figūrā varam redzēt sēdošu aizdomājušos cilvēku, kurš, pielicis roku pie galvas, kaut ko apcer. Tā atgādina cilvēkiem, ka nedrīkstam aizmirst mirušos, ka viņi visu laiku jāatceras. Otrā figūra attēlo cilvēku ar paceltām rokām — cilvēku, kurš lūdzas par mirušajiem. Trešajā figūrā redzamais cilvēks ar uz debesīm vērstām delnām nozīmē, ka viss jāupurē Dievam par mūžībā aizgājušajiem. Ceturtajā figūrā cilvēks ir pielicis pirkstu pie savām lūpām, it kā sakot, ka par mirušajiem nedrīkst runāt neko sliktu.

Mums, kuri esam sapulcējušies šajā kapsētā, katram savā garā vajadzētu redzēt šīs četras figūras ar vēlmi izpildīt šos četrus atgādinājumus, kā jāizturas pret mūžībā aizgājušajiem. Kad mēs lūdzamies, upurējam par mirušajiem psalmus un dziesmas, mēs sakām Dievam un visai pasaulei, ka neesam aizmirsuši savus mirušos. Ir par maz izdaiļot kapsētu, sakopt kapu kopiņas, nolikt ziedus. Mirušajiem ir vajadzīgas lūgšanas. No seniem laikiem kristieši ir lūgušies par mirušajiem. Arī Svētajos Rakstos ir teikts, ka ir svētīgi lūgties par mirušajiem. Šodien, stāvot kapsētā pie šī lielā krusta, mums jāuzdod sev jautājums: “Kādā veidā es atceros savus mirušos piederīgos? Vai es lūdzos par viņiem?

Kādreiz mūsu senči dienu iesāka un pabeidza ar rīta un vakara lūgšanu, pusdienās skaitīja “Kunga eņģeli”. Savas lūgšanas, darbus, ciešanas, slimības viņi ik dienu upurēja par mūžībā aizgājušajiem piederīgajiem.

Agrāk cilvēki ļoti vērtēja Sv. Misi, bija zināmas tā saucamās gregoriāņu Mises (pāvesta Gregora ieviestās), kad 30 dienas pēc kārtas tika noturēta Sv. Mise par mirušo. Tagad bieži vien pat viena Sv. Mise netiek pasūtīta, netiek upurēts par mirušajiem arī Grēksūdzes sakraments, Svētā Komūnija. Šodien lūgsim no Dieva mūžīgo mieru mirušajiem, bet mums pašiem — lai Dievs palīdz atjaunoties ticībā un Svētajā Garā.

Tad, kad mēs pārdomājam par triju figūru simboliem, mums jāatceras arī ceturtais — par mirušajiem nerunāt neko sliktu. Jau sen zināms sakāmvārds: runāt par mirušajiem var vai nu tikai labu, vai nerunāt neko.

Bet Svētie Raksti saka: “Netiesājiet, un jūs netiksiet tiesāti.” Arī šodien, kad mēs stāvam šajā kapsētā, mums vajag atcerēties savus piederīgos tikai ar labu un saprast, ka viņi, kuri jau atstājuši šo pasauli, sevi vairs nevar aizstāvēt. Mums vajag par viņiem lūgties.

Šodien, stāvot pie Svētā Krusta, upurēdami savas lūgšanas par mirušajiem, vajag arī uzdot sev jautājumu: vai mūsu mirušie piederīgie var runāt ar mums vai nē; vai viņi dzīvo vai nē?

Atcerēsimies vienu skaistu dzīves piemēru. Kādā ģimenē nomira sieva, palika viņas vīrs. Vientuļais cilvēks katru svētdienu apmeklēja baznīcu, bet pēc Sv. Mises gāja pie savas sieviņas uz kapsētu, sēdēja uz soliņa un sarunājās ar viņu kā ar dzīvu cilvēku, stāstīja par savām problēmām, ciešanām, slimībām, nākamās nedēļas darbiem, arī par istabas puķi, kura vairs negrib augt. Tā šis cilvēks katru svētdienu kapsētā runāja ar savu mirušo laulāto dzīves draugu. Daudzi viņu uzskatīja par naivu, bezprātīgu. Bet ticīgie teica: paskatieties, cik viņam daudz mīlestības uz savu sievu, cik uzticības! Šis cilvēks zina, ka mirušie palīdz dzīvajiem, bet dzīvie — mirušajiem.

Arī mēs šodien šajā kapsētā varam parunāties ar saviem piederīgajiem, sadzirdēt sava tēva un mātes balsi, kuri saka saviem bērniem: “Padomājiet par mūžību, padomājiet par nākotni!” Varbūt viņi saka, ka nedrīkst skriet pa dzīvi bez apstāšanās, ka vajag padomāt arī par Dievu, par nemirstīgo dvēseli. Šodien mirušie bērni uzrunā savus vecākus un saka, ka jātic mūžīgajai dzīvei, ka mirušie bērni var palīdzēt saviem dzīvajiem vecākiem, kuri virs zemes nes smagu krustu.

Mums katru reizi ir jāpadomā, ka Kristum ticīgie vienmēr tic dzīvībai, bet netic nāvei. Un cik laimīgi cilvēki mēs esam, ka mums ir ticība, ka mums ir Jēzus, kurš arī šodien saka: “Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība, kas Man tic, tas dzīvos mūžīgi”.

Pirms sešām nedēļām mēs visi svinējām Lieldienas, priecīgi dziedājām “Alleluja!” Šodien katrs no mums ir apgaismots ar Kristus gaismu, ar Kristus dzīvību. Saglabāsim šo svētību, šo dzīvības noskaņojumu katru dienu līdz pašai nāvei. Mēs taču zinām, ka nāve ir slieksnis, pateicoties kam mēs varam ieiet mūžīgajā Tēvijā — Dieva valstībā, kur “nebūs vairs ne nāves, ne bēdu, ne vaidu, ne sāpju” (Atkl 21,4), bet valdīs mūžīgais prieks un mūžīgā mīlestība. Amen.

Pierakstīja Genovefa KALVIŠA